Abām draugi – ārzemnieki 0
Mana priekšniece ļoti labi prata sevi prezentēt, labi izskatījās un veikli runāja angļu valodā. Cilvēkiem, kas viņu nepazina, šī dāma ļoti patika. Kad mans draugs atnāca uz biroju, iepazīstināju viņu ar kolēģēm un priekšnieci. Mājās draugam prasīju: “Kā tev patika mana šefene?” Viņš atbildēja: “High class!”
Manī arī pamodās čūskas daba – jau nākamajā dienā to pastāstīju priekšniecei ar domu, ka jāuztur taču labas attiecības, darba vieta sū…, bet alga tomēr ļoti laba. Viņa atbildēja ar augstu savas personas neatvairāmās pievilcības apziņu: “Nu tā! Esmu viņu savaldzinājusi! Viņš ir beigts un pagalam!”
Vakarā mājās ar draugu sērfojām internetā, un kaut kā nejauši, patiešām bez speciāla nodoma, draugam pavaicāju: “Vai tu manu priekšnieci neuzaicināsi draugos?” Viņš atbildēja, ka viņam tas neko nenozīmējot, bet, ja es tā vēlos, tad varot jau.
Pēc divām dienām pie manis pienāca priekšniece un teica: “Zini, tavs draugs mani uzaicināja draugos!” Tas tika pateikts čukstus, kā liels noslēpums, it kā te kāds rīkotos slepeni – man nezinot. “Protams, akceptē!” es teicu, un uzreiz sapratu, ka viņa domā, ka es neko par to neesmu zinājusi. Kas par aprobežotu augstprātību!
Priekšniece pati pie sava drauga lidoja katru mēnesi. Ieradās darbā mini bruncīšos un rakstainās zeķēs un pēc pāris stundām prom bija – sava mīļotā skavās, par kuru izteicās: “Man laikam tāds jāklis ir vajadzīgs.”
