Sieviešu kolektīvā ar bagātīgu negāciju paleti 0
Es biju biroja vadītāja. Kaut arī saņēmu ļoti labu algu un varēju dzīvot uz nebēdu, tādā negāciju pārpilnā kolektīvā nokļuvu pirmo reizi mūžā! Sievietes cita citai uz jautājumiem neatbildēja vai arī sniedza nepareizas atbildes. Ierodoties darbā, nesveicinājās, nesmaidīja, nepalīdzēja cita citai, un katra jutās kā īpaša persona. Daža laba, piemēram, paziņoja: “Es te esmu visskaistākā!”
Kādai citai kolēģei tuvojās laulības šķiršanas tiesa. Viņa zvanīja savam advokātam un teica: “Es gribu izrēķināties, es gribu asinis!” Pēc tam viņa žēlojās, ka advokāts par šāda tipa aizstāvību paprasījis summu ar trijām nullēm. Visgarākā biroja meitene bez ceremonijām atļāvās pasūtīt uz poda jebkuru, reizēm arī pašu priekšnieci, jo bija viņas draudzene. Šķita, ka priekšniecei pat patika, ka visā birojā runāja par viņas ģimenes dīvainajām attiecībām.
Viņas savdabīgais raksturs izpaudās visoriģinālākajos veidos. Lai izspiestu vairāk naudas no īpašniekiem, netika remontēta tualete. Tajā nebija iespējams nolaist ūdeni, neapšļakstot poda malu. Pods tomēr netika nomainīts mēnešiem ilgi.
Tā vietā priekšniece sacerēja pantiņu – četrrindi ar atskaņām, kā noslaucīt poda malu pēc tualetes lietošanas, un piesprauda to pie durvīm. Kas par radošu izdomu – mēs varējām sēdēt uz poda un lasīt priekšnieces rīmi! Gluži vai literatūras šedevrs! Pantiņš tur karājās piesprausts arī tad, kad uz biroju nāca īpašnieki, valde un klienti. Visi pēc šīm pārmaiņām no tualetes izgāja klusēdami. Iespaids bija panākts! Es to labi redzēju, jo no savas darbavietas varēju vērot tualetes durvis.
Atmosfēra birojā bija nepatīkama un nedraudzīga. Piemēram, sarunas pie kolēģes dzimšanas dienu tortes bija ļoti nepiemērotas. Runāja par tualetēm. Padomju laikos tās esot bijušas tik mazas, ka, apsēžoties uz poda, durvis normāli aiztaisīt nav bijis iespējams, un ka daudzās tualetēs grīdās bijuši tikai caurumi, un katrs varējis redzēt, ko otrs dara.
