Duālā gaisma Janas Egles stāstu krājumā 0
2016. gada izskaņā lasītāji saņēma vēl vienu debiju prozā – tika laista klajā liepājnieces Janas Egles (1963) stāstu grāmata “Gaismā”. Teorētiski autori par debitanti uzskatīt vairs nevar, jo latviešu literatūrā viņa debitēja 2002. gadā ar dzejas krājumu “Dzirdēt noklusēto”.
Tomēr gribas nošķirt šos divus atšķirīgos literatūras žanrus un runāt kā par veiksmīgu debiju prozā. Īpaši tāpēc, ka autore prozu sākusi rakstīt samērā nesen – 2011. gadā, un tādēļ, ka stāstu krājums nav nejaušība – autore sevi kā lielisku stāstnieci jau pieteikusi ikgadējos prozas svētkos “Prozas lasījumi 2015”, iegūstot galveno balvu. Stāstnieces profesionālo ceļu autorei palīdzēja attīstīt Literārajā akadēmijā, kurā jauno prozaiķi ievēroja Inga Žolude (stāstu krājuma literārā redaktore). Iespējams, šī sadarbība ir rosinājusi radīt stāstus, kas lasītājus neatstās vienaldzīgus.
Krājuma apjoms nav liels – astoņi (bet emociju pārpilni) stāsti: “Judīte”, “Bedre”, “Durvis”, “Lūdzu, lūdzu, lūdz”, “Laiks mosties” un vēl divi – “Tāds rudens” un “Aiziet jūriņā”, kas izskanējuši jau iepriekšminētajos Prozas lasījumos. Teksti gan kompozicionāli, gan tematiski veido astoņu stāstu virteni – it kā tie nebūtu saturiski pašpietiekami izstāstīti notikumi, bet gan viens nedalāms veselums. Iepriekšminētā sajūta rodas valodas plūduma un ritma, kā arī tematiskā materiāla dēļ. Stāstu saskaņotība ir kā ornamentāls simetrisks raksts ar asimetriskām un asām šķautnēm – cilvēku likteņiem.
Grāmatas nosaukums “Gaismā” ir mazliet provokatīvs, jo tā nav gaisma tradicionālajā izpratnē, tā nav pat gaisma, kā vēsta paruna, tuneļa galā. Gluži pretēji – tiek izgaismota cilvēka tumšākā ego daļiņa, kas tikpat spilgti kā gaisma apžilbina, ievaino, ar savu tumšo nodomu vai rīcību pat nogalina pašus tuvākos: vecākus, bērnus, kaimiņus. Atsauksmē par tekstu, kuru varam izlasīt uz grāmatas aizmugurējā vāka, stāstu varoņu indevi precīzi raksturojusi prozaiķe Rudīte Kalpiņa: “Cilvēki tajos (stāstos. – S. R.) šķiet gan kā “norakstīti” no dzīves, gan “izrakstīti” no tās [..]” Tā ir pašiniciētas dzīves nastas (kas nereti uzkrauta gados jauniem ļaudīm) sajūta, pamestība, vientulība un vardarbība, kas no pārmērīgi spilgtās gaismas traumē acis, mulsina, pat atgrūž, taču atkal un atkal vilina atgriezties pie teksta, jo (par pārsteigumu man) izstāstītajos stāstos iezaigojas arī piedošanas gaisma, piemēram, kā tā iespīd stāstā “Gaismā”, kurā nojaušams, ka tēvs klusībā spēj pat piedot savam dēlam alkoholiķim rīcību, kas veicinājusi divas nāves.
Stāstos pārsteidzoši reālistiski un psiholoģiski dziļi un eksistenciāli skaudri tvertā ikdiena zemapziņā atmodina ticamības momentu – pag, šādi notikumi var norisināties tepat un tūlīt mums līdzās gan ar jaunu meiteni, gan mazu zēnu, gan pusmūža briedumu sasniegušu līdzcilvēku vai sirmgalvi.
Autore tēlus un laiktelpu nemeklē vēsturiskajā pagātnē, lai atkailinātu kādu no problēmsituācijām. Jana Egle neceļo arī nākotnē, taču pagātne/tagadne/nākotne satiekas vienuviet tā vai cita tēla dzīvesstāstā, un tas ir stāstu varoņu dzīves laiks, bērnības trauma vai cits negāciju un iekšējā ļaunuma atmošanos stimulējošs apstāklis vai notikumi laikā, kas veicinājuši un beigu beigās arī izraisījuši nežēlīgu attieksmi pret līdzcilvēkiem.
“Gaismā” – krājuma atslēgas vārds – tomēr ir būtisks ne vien izgaismoto pagātnes ēnu, bet arī krājumu caurstrāvojošo piedošanas sajūtu dēļ. Starp citu, autore nav izvairījusies arī no komisma elementiem, tādējādi radot traģikomiskas un pat atraktīvas, dzirksteļojošas situācijas, piemēram, stāsts “Aiziet jūriņā”, kaut gan tuvumā valda nāve, personības duālisma problēma un vientulība.
Parasti par debitantiem saka: veiksmīga debija. Tā kā Janu Egli par debitanti tomēr nenosauksim, tad iepriekšminētā frāze jāpaplašina: veiksmīga dzejnieces debija prozā.
