Druviete: Jānodrošina visu izglītības līmeņu norise latviešu valodā 0
Saruna ar Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētāju Inu Druvieti.
– “Latvijas Avīzes” lasītāji uztraukušies, ka izglītības un zinātnes ministra iecere paplašināt svešvalodas lietošanas iespējas augstskolās ir apdraudējums nacionālai valstij. Vai jūs uz iecerētajām maiņām raugāties ar tikpat lielām bažām?
– Iecerētie grozījumi noteikti nestiprinās nacionālu valsti, jo runa ir gan par svešvalodu lomas palielināšanu, gan par latviešu valodas lomas mazināšanu.
Mums jānodrošina, lai Latvijā kā nacionālā valstī tiktu īstenots viens no nacionālas valsts pamatprincipiem – visu izglītības līmeņu norise latviešu valodā. Jābūt ļoti piesardzīgiem, klausoties demagoģiskajos argumentos, ka nokļūsim zinātniskā izolācijā, ka, nepieņemot grozījumus, studijas notiks tikai un vienīgi latviešu valodā. Tā nav. Jāspēj sabalansēt augstākā izglītība pamatā valsts valodā ar mūsu esamību starptautiskā apritē. Tad nekaitēsim latviešu valodai un Latvijas kā nacionālas valsts interesēm, kā arī nacionālajai pašcieņai un, iespējams, arī valsts drošībai.
Augstākās izglītības internacionalizācijas labā jau pietiekami daudz izdarīts. Pagājušā gada jūlijā tika pieņemti ļoti apjomīgi grozījumi Augstskolu likumā, kas paredzēja arī zināmas augstākās izglītības reformas. Šajā likumā tika grozīts arī 56. pants, kurā runāts par mācību valodu augstskolās.
Pamatprincips paliek nemainīgs, ka augstākā izglītība Latvijā tiek iegūta valsts valodā, taču tika ieviesti vairāki izņēmumi, lai augstskolas padarītu atvērtākas citām Eiropas Savienības (ES) valodām, kas 90 procentos gadījumu ir angļu valoda. Saskaņā ar šo likumu jebkurā studiju programmā piektdaļu tās satura var īstenot kādā no ES valodām.
– Bet varbūt ar piektdaļu nepietiek un šī proporcija jāpalielina par labu angļu valodai?
– Par to varētu domāt, ja tiktu pilnībā izmantota iespēja, kas šobrīd likumā jau dota. Proporciju varētu palielināt līdz 40 procentiem. Arī tad vēl netiktu apdraudēts princips, ka pamatvaloda ir latviešu valoda, ja vien gala pārbaudījumi un kvalifikācijas darbs tiktu kārtoti un aizstāvēti valsts valodā. Protams, svešvalodās var īstenot augstskolu sadarbības programmas, valodu un kultūru programmas. Atgādināšu arī, ka tajās studiju programmās, kas paredzētas ārzemniekiem un ir angļu valodā, var studēt arī jebkurš Latvijas iedzīvotājs, ja ir vēlēšanās apgūt zināšanas tikai un vienīgi angļu valodā.
– Šajās programmās laikam gan nav iespējas studēt par valsts budžeta līdzekļiem.
– Ir arī budžeta vietas, piemēram, Rīgas Juridiskajā augstskolā vai Latvijas Universitātē Baltijas jūras reģiona maģistra studiju programma, kā arī kultūras un sociālās antropoloģijas studiju programma. Taču padomāsim, ka, studējot tikai angliski, ir ne tikai ieguvumi, bet arī zaudējumi. Ja pēc studijām dzīve tiks saistīta ar Latviju, svarīgi apgūt zinātnisko terminoloģiju latviešu valodā, lai latviski spētu runāt par savu izpētes jomu, un te ar to latviešu valodas līmeni, kas iegūts vidusskolā, nepietiks. Nav pieļaujama situācija, kad students zina, kā kādu parādību vai jēdzienu sauc angliski, bet nevar to pateikt latviešu valodā.
– To tiešām jau var novērot, ka daļa ārzemēs studējušo lieto daudz anglicismu, jo neprot vairs pietiekami labi izteikties latviski.
– Tas ir fakts.
Diemžēl to varam teikt arī par dažu Latvijas augstskolu absolventiem, kuri zināšanas apguvuši angļu valodā. Viņi paši gan to uzsver kā lielu priekšrocību. Sakot frāzes “es jau nezinu, kā tas ir latviski, bet angliski tas ir tā”, tiek pausts pat zināms snobisms, bet šo neprasmi izteikties latviski nekādā ziņā nevar uzskatīt par plusu.
Protams, svešvalodu zināšanas ir nepieciešamas, taču tās var nodrošināt arī pašreizējā situācijā. Studiju procesā jāizmanto mācību materiāli angļu valodā, studentiem jāpiedalās starptautiskā apmaiņā, zinātniekiem jāpiedalās starptautiskās konferencēs, taču pamatvalodas studijās un zinātnē jābūt latviešu valodai, lai to nenoplicinātu.
Ir pilnīgi normāli, ja speciālists par savu priekšmetu spēj runāt arī angļu valodā, bet ir pilnīgi nenormāli, ja viņš spēj runāt tikai angļu valodā.
Ne brīdi nedrīkstam aizmirst, ka augstskolu pamatuzdevums ir gatavot studentus darba tirgum Latvijā, kur bez latviešu valodas zināšanām nekādi neiztikt, ja vien apzināti neejam uz to, ka, piemēram, banku un uzņēmējdarbības sfērā pilnībā pārejam uz angļu valodu.
Tātad jautājumam par studiju valodu augstskolās ir divas puses. Viena ir nacionālā, ideoloģiskā, kur nostāja ir skaidra – latviešu valodai kā valsts valodai jābūt pilnvērtīgi pārstāvētai visās nozarēs un nedrīkstam ar likumu starpniecību šo pārstāvniecību mazināt ne augstākajā izglītībā, ne zinātnē. Otra puse Ķīļa kunga iesniegtajiem grozījumiem ir juridiskā. Kā tiks īstenots priekšlikums augstskolu administrāciju un lektorus pilnībā atbrīvot no valsts valodas prasmes prasībām?
– Priekšlikums jau tomēr paredz, ka divu gadu laikā šī prasme būs jāapgūst.
– Redziet, izvirzīt prasību divu gadu laikā apgūt valsts valodu augstākās pakāpes līmenī ir nereāli. Līdz ar to varam uzskatīt, ka šī it kā mīkstinošā norma būtu tīri nomināla. Tajos gadījumos, kad Latvijas augstskolu rektoru amatos jau ir iecelti ārvalstnieki, mēs redzam, ka gadu gaitā viņu latviešu valodas prasme nav uzlabojusies.
– Bet šobrīd likums taču prasa, lai rektori runātu latviski! Tajā pašā laikā izskanējušas bažas, ka, piemēram, Rīgas Juridiskās augstskolas rektors Ulriha kungs latviski neprotot.
– Jā, viņš neprot. Acīmredzot ir rektori, kuri uzskata, ka apgūt latviešu valodu nav nepieciešams.
Pašreiz tiek mēģināts rast juridisku risinājumu šajā situācijā, pamatojoties uz dažu augstskolu īpašo statusu, taču, ja rektors neprot latviski, tā ir nevēlama izņēmuma situācija un mēs nekādā gadījumā to nedrīkstētu attiecināt uz jebkuru Latvijas augstskolu. Tātad norma, ka augstskolu vadītājiem jāprot latviešu valoda augstākajā pakāpē, ir dziļi pārdomāta un saglabājama.
Augstskolu likumā teikts, ka augstskolas veic arī sabiedrisko funkciju. Kā gan rektors iekļausies sabiedriskajā dzīvē, ja nerunās latviski? Kā notiks viņa saziņa ar citiem augstskolas administrācijas darbiniekiem, ar mācībspēkiem, ar studentiem?
– Visi šajā augstskolā būs spiesti runāt angliski!
– Jā, un tas atstās iespaidu uz augstskolas vidi, uzskatāmo informāciju, dokumentāciju. Protams, šī latviešu valodas lietojuma lienošā samazināšana aizies arī uz citām sfērām.
Šāds rektors nevarēs arī izteikties plašsaziņas līdzekļos, nevarēs runāt populāri. Galu galā nevarēs pilnvērtīgi piedalīties Latvijas zinātnes un augstākās izglītības attīstībā. Jādomā, vai tiešām mēs vēlamies palikt tikai par Eiropas provinci? Atteikšanās no savas valodas nav nekāda eiropeizācija, bet gan provinciālisma pazīme.
– Izglītības ministrs apgalvo, ka mūsu kaimiņi igauņi jau doktorantūras studijās pārgājuši uz studijām angļu valodā. Nav gan skaidrs, vai šī pāreja ir pilnīga un igauniski topošie doktoranti nemācās vairs nemaz.
– Gluži otrādi – igauņi stiprina igauņu valodu augstākajā izglītībā, piemēram, nosakot, ka igauniski visi var studēt par valsts budžeta līdzekļiem. Arī Igaunijā ir izteikts viedoklis, ka, iespējams, doktorantūrā būtu jāstudē tikai angliski, taču tas, tāpat kā Latvijā, ir šauras personu grupas viedoklis, kam nav atbalsta plašākā sabiedrībā.
Nevajag raizēties, ka studijas latviešu valodā kavē mūsu studentu un mācībspēku iesaistīšanos starptautiskā apritē. Pilnīgi noteikti ne, jo, kā zināms, lai mācībspēks tiktu ievēlēts akadēmiskā amatā, viņam jābūt starptautisku publikāciju autoram, jāpiedalās starptautiskās konferencēs, un to bez angļu valodas vai citas ES valodas labām zināšanām izdarīt ir praktiski neiespējami.
Savukārt viesprofesoriem jau tagad netiek izvirzītas nekādas valsts valodas prasības.
Tātad galvenais jautājums – kam ministra ieteiktie grozījumi vajadzīgi, kāds no tiem labums un kāds varētu būt slēptais mērķis? Man atbildes uz šiem jautājumiem nav. Uzskatu, ka šie grozījumi nav vajadzīgi, jo augstākās izglītības starptautisko konkurētspēju tie nevairos, bet gan vājinās latviešu valodas pozīcijas.
– Eiropā ir valstis, kuru augstākā izglītība bija krietni angliskota, bet nu notiek atkāpšanās no šā modeļa.
– Tā tiešām ir. Minēšu kaut vai Holandi un Dāniju. Notiek pat zinātnisku konferenču cikls, kurā šo valstu augstskolu pārstāvji kopā ar speciālistiem meklē veidus, kā stiprināt nacionālās valodas augstākajā izglītībā. Dānijā vairākus gadus tiek izstrādāts valsts valodas likums, kāda tur agrāk nebija. Viens no iemesliem, kāpēc tas kļuvis nepieciešams, ir, ka akadēmiskajā apritē dāņu valoda vairs neeksistē un tāpēc cieš arī ikdienā lietojamā valoda. Arī Helsinku universitātē, kas līdz šim izcēlusies ar liberālu valodu lietojumu, promocijas darbi tomēr jāaizstāv valsts valodā. Domā arī par to, ka visiem profesoriem, kuri tur strādā pastāvīgā darbā, būtu jākārto valsts valodas eksāmens.
– Izglītības ministrijai kopumā šobrīd uzticēta valsts valodas politika. Jūsuprāt, vai tā tiek galā ar šo jomu?
– Pašlaik ministrija pievērsusies latviešu valodai kā otrajai valodai un svešvalodai.
Proti, visa enerģija tiek virzīta uz to, lai cittautiešiem mācītu latviešu valodu. Tas, protams, ir svarīgi, taču vairāk būtu jādomā par to, kā stiprināt latviešu valodu pašu latviešu vidū, tostarp latviešu skolās. Ja to nestiprināsim, būs grūti runāt par tās attīstību diasporā un otrās valodas statusā. Šo patiesību ministrijā, manuprāt, nepietiekami saprot.
– Ministrija sagatavojusi grozījumus Ministru kabineta noteikumos, kas paredz noteikt minimālo stundu skaitu pamatskolās. Latviešu valoda it kā nav aiztikta – tai minimālais stundu skaits iecerēts tāds pats kā šobrīd obligātais. Bet literatūrā pietiks tikai ar vienu stundu nedēļā, lai minimālās prasības būtu izpildītas.
Pirms dažiem gadiem samazināja stundu skaitu latviešu valodā. Nu ķeras pie literatūras.
– Latviešu valoda ir pamats citu mācību priekšmetu apguvei. Tāpēc tai jāatvēl cienījama vieta, nevis jābalstās uz uzskatu, ka katrs latvietis latviešu valodu jau prot. Runāt jau tiešām katrs māk, bet valodas bagātības, valodas sazarotības un stilu apguve lielā mērā atkarīga no latviešu valodas stundām.
