Druvienas pamatskolas skolotāja izaudzē arbūzus 0
Gulbenieti Tatjanu Ābeltiņu daudzi pazīst kā gleznotāju, tostarp vienīgo, kura strādā sprayart tehnikā. Pazīst arī kā Druvienas pamatskolas informātikas un krievu valodas skolotāju. Šajā vasarā – pedagogu garajā brīvlaikā – Tatjana kļuvusi populāra ar arbūzu audzēšanu.
Šobrīd viņa tā strikti nesecina, vai veiksmes pamatā bijusi karstā vasara, kvalitatīvas sēklas, laba zeme vai augu apčubināšana, taču pilnīgi noteikti zina: “Ja kaut ko ļoti vēlas, ja nebaidās eksperimentēt, ja dara – tad izdodas.”
Arbūzus pārdod no lauka
Tatjanas māja ir netālu no Gulbenes pilsētas robežas – vietā, kur ceļa norādei uz Birzes staciju nu kaimiņos dižojas uzraksts “Arbūzi”. Turpat nokalnītē paprāvs tīrums, pilns ar dažāda izmēra zaļiem bumbuļiem. Pa gabalu nepateiksi, kas tie tādi, jo latvieša apziņa nepieļauj, ka ainavā tie iespējami.
“Man vienkārši gribējās kaut ko citādu. Starp citu, arbūziem pievērsos melotriju dēļ. Jau biju sadomājusies, kā kopšu šos “peļu arbūziņus”, taču nevarēju dabūt sēklas. Nepaguvām arī siltumnīcas uzbūvēt, kur melotrijas jāaudzē, un tā izvēlējos arbūzus,” Tatjana paskaidro.
Viņa atzīst, ka risks bijis. Īpaši aprīlī, kad pirmās arbūzu sēkliņas izknitinātas un liktas podiņos, pēc pavasara nemaz nav izskatījies – visapkārt dziļa ziema. Līdz ar to neprognozējama bijusi arī vasara un arbūziem atvēlēti tikai 400 kvadrātmetri. Iestādīti 350 stādi, bet labi ražojoši patlaban ir 250. Kopumā izmēģināti 12 šķirņu arbūzi.
Zināšanas saimniece meklējusi visās iespējamās vietās: internetā, presē, sociālajos tīklos. Uzrakstījusi arī biznesa plānu: “Man taču vajadzēja aplēst, vai būs tikai izdevumi vai tikšu pie peļņas. Uz papīra cipari rādījās vilinoši – pat ar nelielu plusa zīmi. Patlaban, kad arbūzus jau pārdodu, varu teikt, ka ieguldītie divsimt lati ir atmaksājušies. Protams, mans darbs tur nav ierēķināts.”
Nākotnē – mājražošana
Tatjanas mērķis ir arbūzu audzēšanu attīstīt līdz mājražošanas līmenim. Tas nozīmē, ka notiks ne tikai svaigās, bet arī pārstrādātās produkcijas realizācija. Tās varētu būt mizu (baltā kārta starp mīkstumu un zaļo mizu) sukādes, ievārījums, varbūt vēl kaut kas.
“Diemžēl arbūzi vairāk nekā jebkura cita lauksaimniecības kultūra ir ļoti atkarīgi no laika apstākļiem,” ar šādu faktu Tatjanai ir jāsamierinās. “Ja šogad paveicās ar tik karstu vasaru, tad nav nekādas garantijas, ka uz klaja lauka augļi nogatavosies nākamajā un aiznākamajā. Tādēļ arī biznesa plāns man ir uz trīs gadiem, lai varu izvērtēt veiksmes un problēmas no savas pieredzes, un tikai pēc tam apjomus palielināt. Tagad jau varu teikt, ka arbūziem patīk dienvidu pusē, toties ļoti nepatīk vējš – aizkavējas augšana. Vēja dēļ nevar likt arī agrotīklu. Veidoju parastās plēves tuneļus.”
Savā biznesa plānā Tatjana ierakstījusi, ka arbūzus pārdos zaļajā tirdziņā un Gulbenes tirgū. Taču nekā – pircēji brauc uz mājām, jo mutvārdu reklāma par ekoloģiskajiem arbūziem aizgājusi tautās ātrāk, nekā saldie kārumi nokļuvuši līdz pilsētai. Daudzi joprojām gribot arī savām acīm pārliecināties, ka tiešām uz klaja lauka izauguši tādi brīnumi.
Nesen pat tūristi no Vācijas un Austrijas pabijuši, uzteikuši latviešu čaklumu. Kaut arī arbūzs apmēros ir futbolbumbas lielumā un pat mazāks, svars tam ievērojams. To nosaka sulīgums un dažā auglī ir pat 10 kilogrami. Pēc garšas īpašību izvērtēšanas vislabākie esot ‘Zloto Wolicy H’, kam ēdama pat baltā daļa, kas atrodas zem mizas, arī ‘Crimson Sweet’ un ‘Sugar Baby’.
Strādāt par… bitīti
Savdabīgākais darbs arbūzu tīrumā bijis apputeksnēšana. Augam vispār veidojas ļoti daudz sievišķo un vīrišķo ziedu, taču augļi aizmetas tikai dažiem. Tādēļ arī šajā jomā Tatjana eksperimentējusi: “Apmēram pusi atvēlēju bitēm, bet otrai pusei bitīti tēloju pati. Darīt to var noteiktā laikā – kad ziediņš visvairāk atplaucis. Taču rezultāts ir iepriecinošs – augļu krietni vairāk.”
Mēslojums gan nekāds nav izmantots. Rudenī pēc visu arbūzu novākšanas lauks tiks uzarts, apstādīts ar cūku pupām, apsēts ar rudziem un sadīgušais pavasarī atkal iearts zemē mēslojumam.
Ar arbūzu mēslošanu, tāpat laistīšanu, pat ravēšanu, jāuzmanās. Visu drīkst darīt tikai līdz jūlija sākumam, kad sākas nobriešana. Arī lapu augam tikpat kā nekādu nav un nepieciešamo valgmi tas uzņem caur saknēm. Tā kā patlaban daudzi arbūzi vēl briest, Tatjana baidās no salnu iedarbības. Droši vien atkal vajadzēs pārlikt plēvi.
Arbūziņa dienasgrāmata
Tatjana visu sīki pieraksta prāvā kladē un nosaukusi to par sava arbūziņa dienasgrāmatu. Pedantiski dokumentēts gan sēklu pirkšanas laiks, gan visas 12 šķirnes, gan informācija, gan dīgšanas un stādu audzēšanas laiks. Ir pat it kā amizants fakts: sākta turziņu locīšana no avīzēm. “Oi, tas ir ekonomiskais variants,” pasmaida Tatjana.
“Man to stādiņu bija daudz, toties kūdras podiņi ir dārgi. Arbūziņam veidojas spēcīga sakņu sistēma, ko izstādīšanas laikā uz lauka ir ļoti kaitīgi traumēt. Nu, un kas vēl bez kūdras podiņiem izšķīst augsnē? Avīžpapīrs. Toties man nauda ietaupījusies.”
Dienasgrāmata glabā arī “arbūzu ābeci” jeb to, kas jāievēro, šos dienvidniekus audzējot. Ja šķirne ir strīpaina, tad arbūzam arī jābūt ar izteiktām strīpām. Kad arbūzi sāk stīgot, ravēšana jāpārtrauc, jo stādam var kaitēt gan pieskārieni, gan rušināšana. Arbūzus nedrīkst kustināt un valstīt – tiem uz viena sāna jāguļ līdz gatavībai. Kad šis sāns kļuvis spilgti dzeltens, savukārt ūsiņa – auga stīga, sakaltusi un, pieklauvējot arbūzam, atsaucas dobja skaņa, našķis ir gatavs ceļot uz gardēžu mutēm.
