“Drusku traks” normālības pasaulē. Saruna ar Jaunā Rīgas teātra aktieri Matīsu Ozolu 0
Diāna Jance, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Rīt Jaunajā Rīgas teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora Pētera Krilova jauniestudējums “Kordēlijas zeme” – izrāde par Viljama Šekspīra lugu “Karalis Līrs”. Patiesībā gan izrādes autori ir četri – aktrise Guna Zariņa, režisors Pēteris Krilovs, aktieris MATĪSS OZOLS un režisora asistents, aktieris Gerds Lapoška.
Viņi kopīgi radījuši lugu par mūsdienu Latvijas karali Līru – par gara darbinieci, kuras padziļinātie pētījumi šodien nav vajadzīgi un kurai jāpierāda sabiedrībai pat sava eksistence. Izrāde vēstīs par latviešu kultūras pētnieci Vizmu Gūtmani, kura mūsu valstī atklājusi mītiskā karaļa Līra jaunākai meitai Kordēlijai paredzētās zemes konkrētu atrašanās vietu. Lai tur nokļūtu, viņai jāpārliecina finansētāju eksperts, un Vizmas dzīve aizvien vairāk un vairāk tuvinās naktī, lietū un tumsā no kopējās dzīves izdzītajam karalim Līram, kura prāts “ir sācis klaiņot”.
Lugas idejas autore, aktrise Guna Zariņa, par darbu pie “Kordēlijas zemes” teikusi, ka, lasot “Karali Līru”, sapratusi, ka viņu ļoti interesē viena tēma – neprāts. “Kas notiek, kad cilvēks zaudē prātu? Kur viņš nonāk? Šī robežas šķērsošana – turp un atpakaļ. Un mūsu bailes no tā.”
“Kultūrzīmes” sarunai uzrunāja izrādes aktieri un līdzautoru Matīsu Ozolu, kurš arī uzdod jautājumus par “Kordēlijas zemi”, turklāt tos pavisam tieši saistot ar savām dzīves izvēlēm. Aktieris vēl ir ceļa sākumā un pats savu atrašanos teātrī un saspēli ar JRT “lielajiem aktieriem” sauc par veiksmi.
– Kā tapa šī izrāde, kā notika pats iestudējuma process, jo esat ne tikai aktieris, bet arī līdzautors?
M. Ozols: – Uzvest Viljama Šekspīra “Karali Līru” bija Gunas Zariņas iniciatīva. Viņa arī pierunāja darboties režisoru Pēteri Krilovu. Taču režisoru neesot aizrāvusi ideja par monoizrādi, viņš zvanījis uz teātri, jautājot, vai ir brīvi kādi aktieri. Par laimi, tiešām jāsaka, par laimi, man ļoti paveicās, jo biju vienīgais brīvais aktieris, kuram tajā brīdī nebija mēģinājumu. Tad režisors uzaicināja uz sarunu, iezīmēja ceļu, kurā dosimies, un četratā sākām mēģinājumus; izrādes dramaturģija un struktūra radās laikā no augusta līdz novembrim. Ainas tapa improvizējot – darba procesā Pēteris Krilovs deva uzdevumus un mēs improvizējām, no šiem procesā pierakstītajiem tekstiem tapa visa izrāde.
Es spēlēju Linardu Puķīti, viņš ir vārdā nenosauktas iestādes darbinieks, kas piešķir naudu mākslas projektiem. Savukārt Vizma Gūtmane, kuru spēlē Guna Zariņa, ir universitātes mācībspēks, un viņa uzrakstījusi projektu par “Kordēlijas zemi”. Kordēlija, kā zināms, ir karaļa Līra mīļākā un jaunākā meita, viņai Līrs gribētu atdot labāko savas zemes daļu. Izrādes gaitā izpēlējam arī dažas ainas no Šekspīra lugas “Karalis Līrs”. Vēl svarīgi būtu piebilst, ka izrādē iesaistīts arī angļu 17. gadsimta sākuma dzejnieks un anglikāņu baznīcas garīdznieks Džons Donns, viņš bija tikpat kā Šekspīra laikabiedrs. No Džona Donna “Veltījumiem ārkārtas gadījumos un manas slimības posmi” izveidojām izvilkumu, kur iekļāvām arī vispazīstamāko viņa tekstu “Kam skanēs zvans”.
Jāsaka, esmu laimīgs, ka varu strādāt un spēlēt uz skatuves kopā ar tik izcilu aktrisi, kāda ir Guna Zariņa, esmu ļoti priecīgs par kopīgo darbu ar Pēteri Krilovu un Gerdu Lapošku. Es jūtos pateicīgs, ka varu būt šīs komandas daļa.
– Cik stundu jūs ikdienā pavadāt teātrī?
– Pirmizrādes laiks ir brīdis, kad atlikušās dienas it kā samalušās kopā, nupat tuvojamies stadijai, kad izrāde būs gatava rādīšanai. Pirms dažām dienām pārgājām uz lielo skatuves plašumu, mēģinām starp īstajām dekorācijām. Līdz pat novembrim mēģinājām Pētera Krilova dzīvokļa virtuvītē, un tas bija ļoti interesanti, gandrīz katru dienu uz turieni mināmies ar riteņiem.
Patiesībā teātrī tiešām sanāk pavadīt ļoti daudz laika, turklāt, arī esot ārpus teātra, turpinu par to domāt. Īpaši tagad, kad tuvojas pirmizrāde, daudz domāju par darbu, kurā piedalos, par izrādes tēmām, kuras izspēlēju. Jautājumus, kuru uzdodu lomas sakarā, uzdodu arī sev pašam īstajā dzīvē. Man šķiet, ka tā ir brīnišķīga iespēja attīstīties.
– Kādi bija jautājumi, kurus sev uzdevāt, iestudējot “Kordēlijas zemi”?
– Tie ir jautājumi par regulāru sevis apšaubīšanu, pārjautāšanu sev, vai esmu īstajā vietā, vai tas, ko daru, ir saskaņā ar manu sirdi, vai neesmu sevi apmānījis. Vai no kā baidos un, to turpinot, varbūt kāda iemesla dēļ kādā brīdī esmu nobijies un tādēļ kaut ko izvēlos nedarīt. Tas gan attiecas uz visām dzīves jomām – vai tas, ko daru, ir saskaņā ar manu sirdi, ar manu iekšējo balsi, kas saka – jā, tu dari pareizi, vai nē – dari nepareizi. Laikam gan tas ir viens no vissvarīgākajiem jautājumiem.
Jautāju arī par trakumu – kā mēs kā sabiedrība uztveram radošo trakumu un kurā brīdī iestājas šī “trakuma” robeža, kurā brīdī jau kļūsti tā kā nedaudz vājprātīgs. Piemēram, var gadīties, ka iesākumā tava ideja izklausās teju vājprātīga, bet, to realizējot, mākslas darbs kļūst ģeniāls. Varbūt vājprāts tiešām robežojas ar ģenialitāti, bet tad jautāju, kurā brīdī šī robeža tiek pārkāpta un tu pa īstam kļūsti traks. Kas ir šī trakuma priekšnoteikumi? Un – pabeidzot par šo pašu – varbūt būt “trakam” ir daudz jēdzīgāk nekā tā sauktajam “normālam”? Tiešām domāju, ka “drusku trakam” būt ir veselīgāk nekā būt “normālam”, kārtīgam, paklausīgam, pieklājīgam. Manuprāt, tas sasaistās ar jau agrāk minēto dzīvošanu saskaņā ar savu iekšējo balsi, jo pats nepieņemu tādu “pareizu normālību”.
– Vai, aizveroties priekškaram pēc izrādes, jums viegli atgriezties “parastajā” dzīvē, nodalīt šīs divas dzīves?
– “Dubliniešos” Guna Zariņa spēlē mana varoņa mammu, un izrādē viņai tieši prasu – vai lomas ir īstenība? Bet – lai uzzinātu atbildi, jānāk skatīties pati izrāde. Gribētos jau, lai tas paliek noslēpums, bet tomēr pateikšu – domāju, ka lietas gan pārklājas, gan ir atsevišķas. Ir vērtīgi kaut ko paņemt no lomas, saprast, kas tevī kopīgs ar lomu un kas – atšķirīgs. Šī saprašana dod iespēju mainīt pašam savu dzīvi, paskatīties uz to no cita skatpunkta. Varbūt spēlēšanu izrādēs varētu salīdzināt ar drēbēm – uzvelkot tās vai citas drēbes, mainās arī raksturs. Kad uzvelku izrādes kostīmu, jūtos citādi nekā savā apģērbā. Tās ir pilnīgi atšķirīgas sajūtas, un ikkatra pārģēbšanās ir viens solis tuvāk lomai, to sperot, novelies pa kalnu un teju ieripo iekšā lomā. Savukārt, kad aizveras priekškars, kā jau katram cilvēkam pienāktos, izbaudu vakaru pēc darba – iedzeru vīniņu, eju mājās un pavadu laiku ar draugiem un mīļotajiem cilvēkiem, ģimeni.
– Kura no līdz šim nospēlētajām lomām jums pašam bijusi vistuvākā?
– Tie ir “Dublinieši Miera ielā”, man ļoti mīļa ir Stefana Dedala loma. Ļoti, ļoti, ļoti mīļa. Šo izrādi mēģinājām ļoti ilgi, un tas bija brīnišķīgs piedzīvojums. Domāju, lielā mērā tieši ilgais mēģinājumu process šo lomu padarīja tik tuvu. Iespējams, arī “Kordēlijas zemes” Linards Puķītis varētu kļūt par tikpat mīļu lomu, bet to varēšu izvērtēt tikai pēc laika.
– Vai JRT jauno aktieru kurss vēl turas kopā?
– Pamazām un pakāpeniski saplūdināmies ar visiem citiem teātra atieriem, ir interesanti vērot, kā tas notiek. Protams, ka saplūdināšanās var notikt, tikai strādājot kopā pie kopīgām izrādēm. Ja neminam “Meklējot Spēlmani”, tad šī saplūdināšanās, veidojot mūsu diplomdarbus, sākās pagājušajā gadā. Domāju, ka process notiek arvien straujāk.
– Runājot par veco un jauno, gribētos cerēt, ka drīz JRT būs iespējams atgriezties Lāčplēša ielas Smiļģa namā…
– Uzskatu, ka cilvēki un kopējā sajūta ir svarīgāki par ēku. Sava sajūta ir arī ēkai Miera ielā, līdz šim mana JRT sajūta veidojusies tieši šeit, man jau nav ar ko salīdzināt. Domāju, ka Lāčplēša ielas teātrī varētu būt daudz labāk tikai tāpēc, ka tā ir ēka, kas speciāli veidota teātrim. Jaunais teātra nams tiek veidots ar lielu vērienu, būs vairāk skatītāju vietu, arī skatuves būs lielākas. Tomēr pats vērtīgākais ir tas, ko, savstarpēji sadarbojoties, veidojam kopā. Protams, ēkai ir liela nozīme, un jā, gaidu jauno ēku.
– Spēlējāt arī izrādē “Meklējot Spēlmani”, vai jums liekas būtiski, ka Lāčplēša ielas namā reiz strādāja režisors Eduards Smiļģis?
– Es gan teiktu, ka svarīgāk ir tas, kas notiek tagad. Tas, kas būs; kas, sākot no šā brīža, iestiepsies nākotnē. Var mācīties no tā, kas reiz bijis, arī iedvesmoties, taisīt tēlus no šiem pagātnes cilvēkiem, kā tas notika izrādē “Meklējot Spēlmani”, radīt viņus kā dzīvus cilvēkus. Tomēr man liekas, ka svarīgāk ir tas, kas notiek tagad, tas, kas notiks tālāk. Kā mēs spēlēsim teātri pēc gada, diviem, desmit, kas mainīsies, kādas būs izrādes, vai cilvēki vispār nāks uz teātri. Tagadne un nākotne ir būtiskākas par pagātni.
– Un kuras lugas jums liekas interesantākas – tās, kas stāsta par seniem laikiem vai par mūsdienām?
– Abi varianti jau stāsta par vienu un to pašu – par cilvēkiem. Arī lugas, kas radītas senos laikos, runā par cilvēkiem, par viņu savstarpējām attiecībām. Galvenais, lai dramaturģijai būtu dziļums. Atšķirība var būt ārējā veidolā, dekorācijās, tās, protams, katram laikam ir atšķirīgas, bet cilvēku attiecībām un sajūtām nav atšķirības.
