Franks Gordons: Drupina demokrātiju 16
Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās un citas aktualitātes mūsdienu pasaulē likušas divām pētniecēm – Andreai Kendelli-Teilorai un Ērikai Francai – respektablajā amerikāņu žurnālā “Foreign Affairs” nākt klajā ar jaunu terminu, kas apzīmē, var teikt, jaunu jēdzienu: “authoritarianization”. Šis garais, grūti izrunājamais vārds apzīmē situāciju, kad demokrātija tiek grauta un drupināta pamazām, soli pa solim, un, lai rastos priekšnoteikumi autoritāra režīma ieviešanai, nekādi apvērsumi nav vajadzīgi.
Abu pētnieču raksta nosaukums sniedz priekšstatu par to, kas slēpjas aiz nupat pieminētā vārda: “Kāpēc populisms ir ceļš uz autokrātiju”, t. i., patvaldību.
Raksta autores konstatē, ka autoritāri režīmi, kas vēl nesen radušies dumpja vai apvērsuma ceļā, pēdējā laikā veidojas pakāpeniski, kad tie, kas tīko pēc neierobežotas varas, izmanto populistisku demagoģiju, lai ar dažādiem rīkojumiem un knifiem pamazām drupinātu parlamentāras demokrātijas pamatus. Tā rīkojas Donalds Tramps Savienotajās Valstīs, Redžeps Tajips Erdogans Turcijā, Viktors Orbans Ungārijā, Jaroslavs Kačinskis (pastarpināti) Polijā, Rodrigo Duterte Filipīnās un, protams, Vladimirs Putins Krievijā. Rakstā uzsvērts, ka itin demokrātiskā ceļā ievēlēti līderi mērķtiecīgi un sistemātiski atceļ vai vājina demokrātiskas normas, procedūras, lai “autoritarianizācijas” ceļā kļūtu par patvaldnieku.
ASV 45. prezidents Donalds Tramps, kurš vēlēšanās uzvarēja, apreibinot elektorātu ar populistiskiem saukļiem un solījumiem, pārkāpj Savienoto Valstu konstitūciju, norāda Devids Kols žurnālā “The New York Review of Books”. Tramps atteicies atskaitīties par saviem ienākumiem saistībā ar nodokļiem, slēpjot attiecīgos dokumentus. Viņš paliek savu uzņēmumu faktiskais īpašnieks, uzticot tos pārvaldīt saviem dēliem. Tramps, ievēlēts par prezidentu, visnotaļ kalpo paša, savas ģimenes un sava biznesa interesēm, vienlaikus pieņemot ārpolitiskus un iekšpolitiskus lēmumus, kas neizbēgami saistīti ar viņa biznesu. Viņš rupji pārkāpj ASV konstitūciju, graujot demokrātijas pamatus.
Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans vairākiem lāgiem ticis ievēlēts vispirms Stambulas mēra, tad premjerministra amatā, jo viņa partija AKP ar populistiskiem saukļiem un solījumiem savaldzināja plašas vēlētāju masas. Formāli NATO dalībvalsts Turcija ir parlamentāra demokrātija. Līdzās valdošajai partijai parlamentā pārstāvētas trīs citas, bet vairāku formāli legālu procedūru iespaidā Erdogans kļuvis par valsts prezidentu, pērnvasar viņa pretinieku rīkotais apvērsuma mēģinājums deva Erdoganam ilgoto ieganstu pamatīgi un brutāli izrēķināties ar jebkuru aktīvu opozīciju, atcelt no amata tūkstošiem ierēdņu un skolotāju (!) un gandrīz pilnībā apklusināt neatkarīgo presi. Tagad Turcija ir ceļā uz prezidentālu republiku, padarot Erdoganu par faktisku “vadoni” ar sultāna pilnvarām.
Ungārija ir gan NATO, gan ES dalībvalsts, taču tās demokrātiski ievēlētais premjerministrs Viktors Orbans, kurš pēdējā laikā jūtami “apcirpis” legālās opozīcijas iespējas, arvien asāk kritizē “Briseli”, domājot gan Eiropas Savienību, gan NATO. Turklāt – un tas biedē – Orbans sadraudzējies ar Putinu, uzņēmis viņu Budapeštā kā dārgu viesi un noslēdzis “abpusēji izdevīgus” darījumus. Arī Ungārijā nu bruģēts ceļš uz autoritāru režīmu.
Īpatnēja situācija radusies Polijā. Pilnīgi demokrātiskā – vēlēšanu – ceļā pie varas tikusi konservatīvā (ar klerikālu piegaršu) partija “Prawo i Sprawedkivosc” (PiS), ko vada Jaroslavs Kačinskis. Viņš ir faktiskais Polijas līderis, kamēr šīs valsts prezidents un premjerministre būtībā ir viņa instrumenti.
Atzīmēsim, ka Kačinskis apcirpis Konstitucionālās tiesas pilnvaras un tāpat kā Orbans, “nemīl Briseles ierēdņus un globalizāciju”, taču atšķirībā no Orbana vēlas paļauties uz NATO kā uz Polijas neatkarības balstu iepretim Putina Krievijai, kas ne bez pamata Polijai ir lielākais drauds.
