Monika Zīle: Pasviests rieciens no kungu galda badacietējiem… 2
“Ubaga dāvanas nesasniedz devēja mērķi, tās tikai vairo nabadzību.” Fjodors Dostojevskis
Valdošā koalīcija, aizstāvot pašas pieņemto partiju finansējumu no valsts budžeta, izrāda apbrīnojamu degsmi un saliedētību un diskusijās par šo jautājumu netieši apstiprina: Saeimā vēl neiebalsoto naudu jau ierakstījuši politisko mērķu īstenošanas tāmēs. Atlikt parlamenta vēlēšanās noteiktu robežu sasniegušo politisko spēku turības vairošanu līdz 14. Saeimai būtu gandrīz kā nogriezt bez anestēzijas labo roku.
Šķidri aizplīvurotos tekstos augstāko rangu runasvīri liek saprast, ka, drusciņ apgriežot sev iepriekš plānoto finansējumu, koalīcija taču ir ieklausījusies tautas balsī un upurē veselu miljonu eiro sabiedrisko mediju vajadzībām.
Vārdu sakot, pasviests rieciens no kungu galda badacietējiem, kuru prasības budžeta veidošanas laikā nav sadzirdētas.
Miljons eiro, bez šaubām, ir laba nauda. Taču gan Latvijas Radio, gan Latvijas Televīzijā jau ilgi krājušās un par neatliekamām kļuvušas problēmas, kuru risinājumam šīs summas abiem nepietiek, lai cik “taisnīgās” proporcijās kāds censtos partiju dāvinājumu skaldīt.
Nav brīnums, ka, mēģinot katram pierādīt savu vajadzību prioritāti, uzvirmo publiskas domstarpības, un šajā gadījumā tās pazemo sabiedriskajos medijos strādājošos. Būtībā viņus noniecina tie, kuru interesēs ir stiprināt sabiedrisko mediju tehnisko un profesionālo pamatu. Skumji, ka valdošā koalīcija to nesaprot.
Taču laikam jābeidz brīnīties par politiķu īsredzību. Nupat premjers Krišjānis Kariņš (“Jaunā Vienotība”) samulsināja ar tālrādes ekrānā izskanējušu atziņu: veselības nozares finansējumam esot jābūt caurskatāmākam un vajadzētu kādu nopietnu jomas auditu.
Ak debestiņ, cik svaiga ideja! Bezmaz mute vaļā izdzirdot.
Par veselības aprūpē ieguldīto miljonu pieskatīšanas vajadzību jau kopš valsts neatkarības atgūšanas runā politiskā opozīcija, sabiedriskās organizācijas, pacienti, masu saziņas līdzekļi un arī medicīniskais personāls. Lai gan vēlamie procenti no IKP nav sasniegti, nozarē guldītie miljonu miljoni, šķiet, aizvien iekrīt kosmosa melnajā caurumā un kārtējais ministrs turpina priekšgājēja mantru: naudas nav.
Liekas, Veselības ministrijas štats nav no mazajiem. Nebūtu pārāk sarežģīti vienreiz atrotīt piedurknes un izsekot, kā lielo slimnīcu valdes un mazāko apvienību spices iemanās budžeta piešķīrumu izlietot tā, lai medicīnas māsas un sanitāri nedabūtu valdības solīto algu pielikumu. Tur jāiztiek ar drupačām no vietējo kungu galda.
