Psiholoģe: vīrieši rotaļīgumu un bērnišķīgumu saglabā ilgāk 0
“Nopietnības mums netrūkst, to jau apgūstam no bērnu dienām. Vecāki, skola, vēlāk arī darba devējs pieprasa nopietnu attieksmi pret dzīvi. Sievietes pirms precēšanās mēdz izsvērt, vai vīrietis būs pietiekami nopietns, jo tad ir cerība, ka partneris būs stabils un atbildīgs. Mēs jau negribam smieklīgu partneri, jo šis vārds saistās ar kaut ko mazu, niecīgu.
Taču nopietnība ir humora un viegluma pretpols. Prasme priecāties, atbrīvoties mums ģenētiski ir novājināta, jo vēsturiski mūsu tautai ir bijis iemesls nebūt pārāk priecīgai. Tomēr spēju uztvert realitāti ar vieglumu var attīstīt. To var apgūt līdzīgi kā dejošanu. Lai arī nesasniegs tādu līmeni kā Barišņikovs, tomēr mājas kārtībā varēs to darīt.
Humors ir laimes izpausme, un tas spēcīgāk iedarbojas, ja iesaistās divatā, trijatā, četratā. Ja mājās neskan joki, smiekli, tad bērni nīkst. Nīkuļo arī partneri, ja viens no otra gaida tikai nopietnību. Tas ir ceļš uz neveselību.
Mani novērojumi liecina, ka vīrieši rotaļīgumu un bērnišķīgumu saglabā ilgāk. Viņi vairāk iesaistās grupu spēlēs, golfa nūjas un automašīnas ir vīriešu rotaļlietas. Diemžēl sievietes bieži vien viņiem traucē būt rotaļīgiem, un negatīvās emocijas ir lipīgākas nekā pozitīvās. Tādējādi ar laiku var nomākt pat vislielāko optimistu.
Smiekli ir tie, kas atbrīvo, bet nopietnība savažo, iejūdz arklā un liek pie darba. Pieprasot pārlieku nopietnību, sieva vīram mājās kļūst par tādu kā darba devēju. Nesaku, ka nav jābūt nopietnam, savāktam, koncentrētam, taču jāprot arī atbrīvoties, smieties, improvizēt.
Humors ir gaumes lieta, un tam nepieciešamas zināmas iemaņas. Zobgalība neizraisa jautrību, un ar to partneriem jāuzmanās. Sākumā uzjautrinās abi kopā, bet vēlāk sāk uzjautrināties viens par otru. Īpaši jāvairās to darīt citu klātbūtnē.
Humora izjūtai var piedēvēt arī seksīgumu. Ar šo īpašību vīrietis spēj atbrīvot sievieti no iespējamā saspringuma un relaksēt. Uzteicama ir spēja pasmaidīt par savām nepareizībām un kļūmēm. Mums būtu jāmācās no anekdotes par ezīti, kas teica – ups, es kļūdījos, – un nokāpa no kaktusa. Viņš nepārdzīvoja, ka sajauca kaktusu ar ežu meiteni. Taču varbūt cits ezis šādas kļūmes dēļ desmit gadus apmeklētu psihoterapeitu.”
Kādā iepazīšanās sludinājumā izlasīju 65 gadus vecas rīdzinieces vēlmi atsaukties vīrietim ar humora izjūtu, bez materiālām problēmām. Spriedu, ka kundze partnerī visaugstāk vērtē tieši humora izjūtu, tāpēc piezvanīju pa norādīto tālruni, lai pavaicātu, kāpēc tas viņai šķiet tik svarīgi. Man atsaucās Nadīna:
“Esmu rūdīta optimiste, uzskatu, ka dzīvē visur var atrast labo. Ar vīru nodzīvojām 38 gadus, līdz viņu pie sevis aizsauca kaulainā. Viņš bija īpatnējs. Humora izjūta parādījās vien tad, kad iedzēra. Bez grādīgajiem papildlīdzekļiem nevarēja atraisīties. Varbūt es pati arī biju vainīga, allaž teicu – ko nu tu, labāk sēdi malā. Pirms diviem gadiem padraudzējos ar vienu vīrieti, bet viņš bija ārkārtīgi drūms. Man patīk elastīgāki cilvēki, un mēs izšķīrāmies,” stāsta Nadīna.
Painteresējos, vai viņai uz sludinājumu jau atsaucies kāds humorīgs kungs?
“Tādi murļaki vien pagadījās. Viens jau pirmajā randiņā gribēja braukt pie manis uz mājām, bet es svešiniekus ciemos neaicinu, vēl nozags kaut ko. Otrs pretendents man sāka nekaunīgi uzmākties kafejnīcā, grābstījās gar kājām. Un kā par nelaimi todien biju uzvilkusi svārkus,” ar sašutumu stāsta Nadīna.
