Edvards Lūkass: Daudz iemeslu būt drūmam par 2014 8
Ir daudz iemeslu būt drūmam par 2014. gadu. Šis gads iezīmēja kara izcelšanos Ukrainā, Krimas aneksiju, Malaizijas lidsabiedrības pasažieru lidmašīnas notriekšanu un Krievijas pret Rietumiem izvērstā hibrīdkara intensifikāciju no pieaugoši bīstamiem militārās aviācijas trikiem līdz vēl nepieredzētas propagandas zalvju raidīšanai.
Krievijā tika vajātas, nīdētas un apklusinātas neatkarīgas dzīves pēdējās paliekas. Tas bija gads, kad pasaule, kādu mēs to bijām pazinuši gadu desmitiem, beidza pastāvēt, – taču lielākajā daļā mēs to neaptvērām.
Tiesa, Rietumi sāka atbildēt. ASV un Eiropas Savienība ieviesa sankcijas un piespieda atcelt Krievijas gāzesvada “Dienvidu straume” būvi, kas eksportēja korupciju un ietekmes pirkšanu pat pirms celtniecības sākuma. NATO izveidoja pagaidu ātrās izvietošanas vienību, ko krīzes gadījumā varētu izvietot Baltijā.
Tiesa, Krievija nedabūja visu gribēto. Tā neizveidoja “Jaunkrieviju”, savienojot okupēto Austrumukrainu ar Krimu un Kremļa balstītajiem separātistiem Piedņestrā.
Tā nav atgriezusi Ukrainu no jūras. Ukraiņiem klājas grūti, bet viņi vēl nav salauzti: reformas var sākties, lai gan 25 gadus par vēlu, un ar bīstami niecīgām iespējām uz sekmēm.
Naftas cenas kritums ir sanervozējis Putina režīmu un tā sabiedrotos. Ķīna netaisās viņus glābt; tā klusi turpina košļāt Krievijas veco impēriju Vidusāzijā.
Krievi bija gatavi ziedot brīvību par stabilitāti. Viņi varētu mazāk vēlēties ziedot dzīves līmeni par demagoģiju. Jautājums ir, vai krītošā popularitāte viņiem nozīmē kaut ko vairāk nekā gaistošais uzplaukuma solījums.
Taču galvenais ir rīcības trūkums un nezināšana: līdzīgi homeopātiem autokatastrofā mēs turamies pie sev zināmā tā vietā, lai darītu to, kas vajadzīgs. Sabiedrība vairumā valstu (Polija un Baltijas valstis ir izņēmumi) nepieņem, ka drošības un brīvības saglabāšanai dažreiz jārēķinās ar sāpēm, risku un garīgu spriedzi. Finansisti un uzņēmēji joprojām priecājas sasmērēt rokas Krievijā un vareni kauc, ja viņus traucē, lai gan viņi būtu dusmīgi, ja viņu zemes tiktu pārvaldītas līdzīgā veidā.
Politiķiem ir grūti atšifrēt Putinu. Dažiem viņa koncentrētā un izlēmīgā valdīšana ir pārāk kārdinoša (piemēram, Viktoram Orbanam Ungārijā vai Robertam Fico Slovākijā). Kreisajā flangā Krievijas pretamerikānisms padara cilvēkus aklus pret režīma represijām, imperiālismu un nežēlīgo alkatību. Savādi, bet augstprātīgiem liberāļiem ir daudz vieglāk kritizēt NATO par solījumu laušanu, ko alianse nekad nav devusi, nekā pieņemt, ka Krievija ir izraisījusi koloniālu karu Ukrainā – kaut ko tādu, ko neviens neciestu no impēriskas varas Āfrikā. Arī labajā flangā maigi skan Kremļa pulksteņa zvani. Vai Krievijas vadībai nepiemīt parauga patriotisms? Par spīti personiskajai izšķērdībai varas augstumos Krievijā sabiedrības reliģiozitāte un geju zākāšana iepriecina tos rietumniekus, kas nicina paši savas civilizācijas pagrimumu. Kremļa uzbrukums uz likuma varu balstītai starptautiskai kārtībai ir mūzika to ausīs, kas uzskata šādus noteikumus par kaitīgiem ierobežojumiem savu valstu suverenitātei.
Vislielākie neveiksminieki ir ārpolitikas ekspertu vidū. Dažiem, kā Henrijam Kisindžeram un Helmūtam Šmitam, ir solīda reputācija; citi ir mazāk pazīstami. Viņi alkst pēc vienkārša, ciniska risinājuma: ziedot Ukrainas eiropeiskos centienus un tad gaidīt, līdz Krievija nāks pie prāta. Taču homeopātija te ir nederīga. Šīs ekspertu zāles ir toksiskas un potenciāli nāvējošas.
