Drosmīgs? Drīzāk dulls un pārgalvīgs. Saruna ar Normundu Rutuli 0
Lielai daļai Latvijas dziedātāju pašiem nākas iespringt skaņdarbu radīšanas mokās, bet Normunds Rutulis joprojām gozējas Raimonda Paula labvēlības saulītē. Par šlāgermūzikas karali vai pat leģendu sauktā dziedātāja un Maestro sadarbība atkal vainagojusies ar duci jaunu dziesmu, dažas no tām jau pieskandējušas ēteru, drīz iznāks disks un sāksies koncerttūre. Saruna ar mākslinieku arī par drosmi, kas bruģējusi ceļu veiksmei.
Vai varam uztaisīt bildīti? – reizē ar pagatavoto dubultā espreso kafijas tasi izskan Ādažu parka kafejnīcas pārdevējas jautājums. Jū, mierīgi – ar raksturīgo pozitīvā cilvēka smaidu sejā nosaka Normunds Rutulis. Intervijas vieta gluži vai simboliska, jo tieši Ādažu kultūras namā sākusies viņa muzikālā dzīve 13 gadu vecumā bērnu vokāli instrumentālajā ansamblī “Zvaigžņu zagļi”. Kad vadītājs Gunārs Freidenfelds vaicājis, kurš būs solists, drosmi saņēmis un atsaucies tikai bundzinieks Norča. Kļuvis, kā pats saka, par diviem vienā un uz skolu gājis jau ar bungu vālītēm somā vai bikšu kabatā – lai pazīmētos.
Jauno mūziķi ar garajiem matiem uz mopēda ievērojušas ne tikai skolasbiedrenes Rīgā, bet arī smukā kaimiņiene Iluta Garciemā, kas viņa dzīvē izrādījusies liktenīgā meitene.
Otra liktenīga satikšanās jau kā mūziķim notikusi ar komponistu Raimondu Paulu, kurš vēl mazpieredzējušo dziedātāju izvēlējies uzvedumam “Meža gulbji”.
Maestro kļuvis par viņa labāko dziesmu autoru.
Uz skatuves pagājuši 35 gadi, Norča šogad izdod desmito soloalbumu un ģenerālmēģinājumu pirms desmit koncertu tūres rīko šeit, Ādažos. Lai gan iepriekš neesam pazīstami, vienojamies sarunā par “tu”.
Vai vienmēr esi tik laipns pret svešinieku uzmanības apliecinājumiem?
Nu jau tos uztveru pavisam mierīgi, kādreiz gan biju vīzdegunīgāks.
Galvā slava bija sakāpusi?
Droši vien. Ja tagad uzrunā gluži nepazīstami cilvēki, novērtēju to kā patīkamu dzīves notikumu, jo vispār man ļoti patīk pozitīva attieksme. Pat nav svarīgi, ka klāt nāk neliela ironijas vai joka deva, kad paiet garām sīkie un nobļaujas “Rutuli!” vai vienu laiku viņi dziedāja “Ūūū…” kā no grupas “Boney M” gabala “Gotta go home”*.
Uzrunā arī tevi ne tikai par Normundu.
Jā, esmu Norča, Noris. Kaut kad sauca par Norķi, kas man nepatika, jo saistījās ar korķi. Ir nācies būt par “korķi” arī pasākumos, kad jāaizvieto citi mūziķi, taču uz tādiem parasti braucu ar gariem zobiem.
Ādaži tev ir īpaša vieta, taču kā rīdziniekam ceturtajā paaudzē, ar ko tu allaž lepojies, bija pārcelties uz laukiem un kolhozu, lai arī slavenu?
Vienmēr esmu bijis gana vitāls, dzīvespriecīgs un spējīgs piemēroties situācijai. Kad skolā regulāri dabūju sutu no skolotājiem vai direktors ņēma aiz auss, manuprāt, par niekiem un delverībām, tas pārāk neuztrauca, pagāja minūte, un biju atpakaļ savās domās.
Tāpēc arī dzīves vietas un sociālās vides maiņa daudz neietekmēja, ātri pielāgojos un atradu arī domubiedrus, kad pirmo reizi devos uz Ādažu kultūras namu. Visi grupas biedri bija ādažnieki – Māris Sprindžuks, kurš tagad ir Ādažu mērs, spēlēja ģitāru, taustiņnieks bija tagadējais Mūzikas akadēmijas profesors un Latvijas Komponistu savienības priekšsēdis Rolands Kronlaks, Guntars Vētra – tolaik basģitārists, tagad dzied korī “Latvija”, ir pabeidzis Mūzikas akadēmiju un izskolojies Luksemburgā. Ar Guntaru bijām sačomojušies, gājām vienā skolā Rīgā un pat Mūzikas akadēmijā reizē stājāmies. Pirms tam konsultācijā operdziedātājs Samsons Izjumovs mūs novērtēja – deram akadēmijai vai ne. “Normunds mazāk, bet Guntars varētu,” viņš teica. Domāju, pag, Guntars ir basģitārists, es taču kādu laiku dziedu!
Tā arī notika – pirmajā iestājeksāmenā izlidoju, jo biju aizsmacis un neskanēja, bet draugs iestājās.
Nebija kreņķis?
Daudz nepārdzīvoju, aiziet tik tālāk! Vecāmamma gan, jo viņa nemitīgi mudināja mācīties, pati ar divām augstākajām izglītībām, viena no tām – politekonomijā, strādāja Rīgas Tehniskajā universitātē par pasniedzēju. Šķirstot vecās piezīmes, atradu viņas apsveikumus, kuros vienmēr bija rakstīts kaut kas gudrs. Tolaik daudz tekstos neiedziļinājos, varbūt pat nesapratu, taču tagad novērtēju, ka ar novēlējumiem mammija, kā viņu saucām ģimenē, mani mudinājusi turpināt mācības.
Tu runā par savu vecmāmiņu, kuras kāzās pirmo reizi piesēdies pie bungām?
Tās bija viņas ceturtās un beidzamās laulības, kurās spēlēja tolaik populārā grupa “Ornaments”. Patiesībā kāzas sanāca kā tāda “izručīšana”, jo apprecējās viņa ar sava nelaiķa vīra brāli, lai viņš kā jūrnieks tiktu ārzemju reidos. Arvīds bija turīgs vīrs, nevarētu teikt, ka dāsns, taču košļenes viņš vienmēr atveda, arī tās ar “novelcenēm” uz ūdens bāzes, kuras varēja līmēt uz ādas. Baigā štelle!
Vai tad plastmasas maisiņus un džinsus neveda?
Kā nu ne, arī smalkā velveta, kas tolaik bija trends.
Ar maisiņiem bija vesela epopeja, turējām tos kā acuraugu, tāpēc likām iekšā stingrāku kuļķeni ar plastmasas rokturīšiem, lai oriģinālie nesaplīst.
Lūk, tā bija sava laika ekskluzivitāte, kādas mūsdienās vairs nav. Neteikšu, ka tagad ir sliktāk, bet – citādi. Vēl atceros, kā no viena “farcovščika” kaut kādā veidā iemainīju kalkulatoru pret “Adidas” krosenēm. Kas par sajūtu iziet ar tādām ielās! Mammija arī bija savam laikam progresīva un adīja mums cepurītes ar bumbuli un uzrakstiem “Canada” vai “Montreal”.
Mūziku tā arī neizstudēji?
Pēc tam stājos otrreiz Mūzikas akadēmijā un tiku, taču nepabeidzu, jo nevarēju savienot studijas ar skatuves dzīvi un nācās izvēlēties. Tolaik koncerti gāja uz pilnu klapi, kāda vairs akadēmija!
Kāds klasiķis esot teicis, ka veiksmei ceļu bruģē drosme. Karjera tev, vismaz no malas vērtējot, veidojusies veiksmīgi, cik daudz drosmes vajadzējis?
Manā gadījumā drosmei liktu vienādības zīmi ar dullību, pat pārgalvību – iešu un darīšu, tāpēc ka mani tas uzrunā. Mani vada kaut kāda intuitīva apziņa, kurā bez kautrēšanās un šaubām ieklausos. Arī savā dzīvē daudzus lēmumus esmu pieņēmis, tieši vadoties pēc intuīcijas, un tikai pēc tam sāku prātot – bija vai nebija ok? Kas tālāk? Ai, pēc tam jau sapratīs!
Pēdējā laikā gan nemetos tik strauji visur iekšā, vairāk paplānoju, ko esmu pamācījies Kultūras koledžā, studējot svētku režisoros. Tā bija nodeva mammijas ilgajām lūgšanām, lai eju un mācos.
Vari nosaukt pašu drosmīgāko lēmumu dzīvē?
Kad 20 gados apprecējos. Biju vēl galīgi zaļš, Iluta gadu jaunāka, bet gredzens pirkstā deva tādu pašapziņu!
Kā precētu vīru mani varēja saukt par Rutuļa kungu, un, gar skatlogu iedams, priecājos, cik labi izskatās gredzens pirkstā. Līdz šai dienai nekad to pats neesmu novilcis.
Kas palīdzējis ģimenes dzīvē, kurā droši vien ir bijuši arī kritumi?
Neticētu, ja kāds stāstītu, ka tikai labi gājis, jo tad tie cilvēki nedzīvo kopā. Svarīga ir atšķirība raksturos – pluss un mīnuss, kas pievelkas. Es esmu emociju un ideju ģenerators, Iluta – līdzsvarojošais elements, kas mani piebremzē un nomierina. Tiesa, ar gadiem arī viņa sāk uzstāties, un, zini, man tas patīk!
Kas bija par steigu tik agrām laulībām?
Vecāku dzīves modeļa – ātrāk jāprecas un jārada bērni – rezultāts, un arī mamma, kas pastāvīgi atgādināja, ka gribot uztaisīt kāzas – viņai patīk balles… Arī mums ar Ilutu kādu laiku vilkās līdzi vecais attiecību modelis, ka visam jānotiek pēc pieaugušo prāta. Tā darīja vecāki, un tā audzināju meitu Lindu – kā tolaik sapratu un mācēju, jo pats vēl augu un iekšā “sēdēja” padomju laika principi un normas.
Ar dēlu Edgaru, kuram ar meitu ir lielāka gadu starpība, attiecības veidojas citādi, ieklausos daudz vairāk un respektēju viņa viedokli. Bērnos vispār vairāk jāieklausās, jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu, protams, rēķinoties, ka viņiem ir maza dzīves pieredze un pietrūkst spēju precīzi noformulēt savas vēlmes un vajadzības.
Mazāk moralizē, ko pieaugušajiem tik ļoti patīk darīt?
Precīzi! Tā moralizēšana, salīdzināšana ar sevi bija mana lielākā kļūda ar Lindu. Kāpēc jāsalīdzina, ja katrs esam atšķirīgi. Ar puiku tā nerīkojos, tiesa, joprojām man ir grūti “pārvārīt” tādu emocionālu izpausmi kā raudāšanu par niekiem. Man vienmēr šķitis, ka vīrieši…
… neraud?
Raud, bet ne par niekiem. Lai apraudātos, jābūt emocionāli ļoti sakāpinātam brīdim.
Bērnos redzi arī savus neizsapņotos sapņus?
Mans nepiepildītais sapnis bija saistīts ar vizuālo mākslu. Vienmēr ir paticis zīmēt, un daru to joprojām.
Daudz laika tā man aizņēma skolā, pat nebija laika mācīties. Parasti izvēlējos kādu no savām tēmām – sieviešu profilus, kur obligāti ietilpa arī krūšu daļa, automašīnas un močus – precīzi līdz detaļām ar paša izdomātiem nosaukumiem, vēl zīmēju plakātus un mājas, jo tieši tajā laikā vecāki Garkalnē sāka būvēt privātmāju.
Vai arī autobraukšana nebija viens no taviem sapņiem – bērnībā taču ar mopēdu sacensībās piedalījies? Ja būtu piedzimis vēlāk, ko var zināt, varbūt kļūtu par autobraucēju?
Noteikti gribētu kļūt par autobraucēju, man pat bija viens mēģinājums hobija klasē, bet tas nevainagojās, jo vajadzēja daudz naudas. Motobraukšana bērnībā izbeidzās, kad sāku muzicēt, jo divus hobijus uzturēt ir grūti. Mūzika ņēma virsroku, un labi, ka tā.
Palasīju dažus tekstus, kurus izdziedi savās dziesmās, un no katras var izlobīt arī kādu padomu. Piemēram, nesteigties, sevi pārlieku nenomocīt, nedarīt šodien to, ko var padarīt rīt; kad sanāk dusmas, izskaitīt līdz trīs un tādā garā. Pašam izdodas?
Manam raksturam un temperamentam der steidzīgais dzīves modelis, jo patīk visu darīt ātri, esmu šiverīgs puika.
Bet ar vecumu prāta daļa nāk klāt, vairāk pārdomāju, varbūt izskaitu līdz tiem trim, lai gan savā emociju izplūdumā man grūti sakoncentrēties kaut kādai skaitīšanai. Dod tik vaļā! Toties, kad izdodas savaldīties, ir tik laba sajūta – jūtos kā uzvarētājs! Kaut vai situācijās ar ceļu policistiem – nevainīgu tevi neturēs, bet man vienalga ir savs sakāmais – nu, veči, cik tad es tur pārsniedzu!
Nu, nu, pret populāriem cilvēkiem ceļu policisti parasti atmaigst!
Mūsdienās tas vairs nav aktuāli, bet vienu laiku gan man vienmēr līdzi ceļoja disku izlase, lai būtu pa rokai kā pateicība policistu kungiem. Tagad vairs neiebilstu un reizi gadā saņemu brīdinājumu. Arvien biežāk nonāku pie atziņas, ka pie visa vainīgs esi tu pats, to arī bērniem saku – ar tevi tas notiek, pats esi vainīgs, ja spēj, mēģini atrisināt.
No jaunās programmas dziesma “Atskrien raiba dievgosniņa”, kurā tu līksmi dziedi par indēšanu ar krūkļa ogu tēju, kā apliecina arī pats Maestro, jau ejot uz “urrā”. Tāds melnais humors, vai?
Šī ir populārās “Cāļus skaita rudenī” aizvietotāja, vairāk patīk dāmām, jo kopš pagājušajiem Jāņiem, kad dziesma sāka skanēt, tieši viņas koncertos parasti prasa – vai tad krūkļa ogas par to indēšanu neskanēs? Varbūt dziesmai ir latviskās sievišķības pievilcība? Zināms taču, ka Latvijā sieviešu ir vairāk nekā vīriešu un viņi pasākuši vēlāk precēties.
Pirmā dziesma, kas sāka skanēt no jaunā albuma, bija “Man nav žēl” jeb dziesma par Ērikonkuli, un daudzi ar prieku sauca: “O, esi atkal pie šlāgera atgriezies, tas ir labi!”
Biji izmetis līkumu džeziskākos ritmos, bet Maestro tevi atkal dabūja atpakaļ uz šlāgermūzikas ceļa.
Man gribas viņa būtību un esību uzskatīt par daļu no mana likteņa. Dziesmā “Lakstīgala”, kur ir vārdi “Ak, likteni, mans labais, tev gribu pateikties” es tiešām, pēdējos gadus tos dziedot, iedomājos Paulu, viņš man parādās kā tāds Dieva tēls.
Vai tev ir šī žanra popularitātes skaidrojums Latvijā? Jau cik gadus radio reitingu augšgalā stabili turas Latvijas Radio 2 (LR2), kurš raida tieši šo mūziku.
Savulaik Uldis Duka šādu modeli izveidoja un pat aizstāvēja doktora grādu Latvijas Universitātē, devās uz konferencēm ārzemēs un stāstīja par LR2 panākumiem, ko daudzi uzskatīja par fenomenu, ka tik mazā valstī ir tik liels klausītāju skaits vienai radiostacijai – tolaik tie bija ap 25%.
Man šķiet, ka šlāgeris ir precīzs vienas daļas latviešu muzikālās gaumes atspulgs.
Nevar teikt, ka visi to klausās, taču pēc desmitiem vakarā un sociālās “eļļas” ieņemšanas ļoti daudzi iegriež šlāgerradio vai atskaņotāju, sak, nu, labi, var jau ar citiem kopā palēkāt. Tas ir kā dzīves eliksīrs, kuram atrasts pareizais kods, kas to pārvērš sirds mūzikā vai modernajā tautas dziesmā.
Esi kādreiz domājis par lielāku auditoriju? “Prāta vētra” un Intars Busulis naudu pelna arī Krievijā.
Pēc uzstāšanās Raimonda Paula trīs lielos jubilejas koncertos Maskavā, Kremlī 2000. gadā un intervijām Krievijas TV kanālos šķita, ka būs iespēja tur pastrādāt, taču konkrēti piedāvājumi nenāca. Pieļauju, ka mana vokālā tehniskā varēšana neatbilda viņu standartiem. Krievija ir milzīgs tirgus, kur var darboties visu mūžu, taču, cik esmu runājis ar lielākām vai mazākām zvaigznēm, mūzikas industrija ir gluži ne katorga, bet kaut kas līdzīgs, kad kā mākslinieks esi tai pilnībā pakļauts arī ar savu veselību, finansēm, privāto dzīvi, un tas ir liels risks. Šeit, Latvijā, man visa kā pietiek, miljonu nopelnīt nevaru un varbūt nemaz negribu, taču jūtos komfortabli.
Man ir svarīgi, lai būtu iespēja apgādāt ģimeni, kas ir manas dzīves pati svarīgākā sastāvdaļa.
Pirms koncertiem sirds nedreb? Atceros, Igo stāstīja, ka nekad nevarot būt pārliecināts par publikas apmeklējumu.
Vienmēr ir uztraukums, vai būs pietiekami publikas, bet es neskatos, cik biļetes nopirktas. Katram jādara savs darbs, labāk domāju, kā vairāk piesaistīt un ieinteresēt publiku, piemēram, caur soctīkliem. Tikai jādarbojas!
Pēc pāris gadiem svinēsi 50 gadu jubileju. Baletdejotājs Māris Liepa teica, ka gribot dejot simts gadus, cik ilgi tu vēlētos dziedāt?
Oi, es arī gribētu līdz simts izvilkt! Ir piemēri, kad dzied vēl pēc septiņdesmit, taču tas atkarīgs no cilvēka. Tonijam Benetam jau 93 gadi, viņš pirms kāda laika ar Lēdiju Gāgu ierakstīja lielisku albumu. Savos 74 gados Rīgā uzstājās Toms Džonss, dziesmām gan bija pazeminātas tonalitātes, bet dziedātājs izskatījās sprauns. Nevar zināt, kas ar gados vecākiem mūziķiem notiek pēc koncerta, vai nav kā “Rolling Stones”, kurus liekot pie sistēmām, un sanāk tāda mākslīga uzturēšana. Sevi no šodienas skatpunkta uz skatuves redzu vēl 70 gados.
Normunds Rutulis
dziedātājs, mūzikas un radio producents
Absolvējis Rīgas 2. vidusskolu, mācījies Rīgas Lauksaimniecības skolā par automehāniķi, apguvis svētku režisora profesiju Latvijas Kultūras koledžā.
Muzikālo darbību kā bundzinieks un vokālists sācis 13 gadu vecumā Ādažu bērnu vokāli instrumentālajā ansamblī “Zvaigžņu zagļi”, vēlāk – “Black Jack”.
Kopš 1995. gada sākusies viņa solodziedātāja karjera, pirmais soloalbums “Vasarā sniegs” iznāk 1998. gadā.
Kopš 90. gadu vidus sākta sadarbība ar komponistu Raimondu Paulu, kas vainagojusies ar Zelta disku “Nekur nav tik labi kā mājās” u.c.
2001. gadā kopā ar domubiedriem izveido apvienību “Slavenais Rīgas orķestris”.
Strādājis par radiodīdžeju, vadījis autorraidījumu Radio SWH, no 2012. gada uzsācis darbu “Spin FM”, kurā tagad pilda muzikālā redaktora pienākumus.
Viens no nedaudziem latviešu solistiem, kurš saņēmis 10 Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas.
Precējies, ģimenē divi bērni.
Uzziņa
Normunda Rutuļa koncerti
13. septembrī – Latgales vēstniecībā GORS
20. septembrī – Jelgavas Kultūras namā
27. septembrī – Aizkraukles Kultūras namā
4. oktobrī – Talsu Tautas namā
6. oktobrī – Alūksnes Kultūras centrā
18. oktobrī – Ādažu Kultūras centrā
20. oktobrī – VEF Kultūras pilī
25. oktobrī – Kuldīgas Kultūras centrā
26. oktobrī – Liepājas Olimpiskā centra Rožu zālē
2. novembrī – Valmieras Kultūras centrā
