Drosmīgajiem pieder pasaule! Ar labdarības gājienu apkārt Latvijai vāks līdzekļus slimiem bērniem 5
Nedaudz traks, piedzīvojumu kārs cilvēks ar lielu mīlestību pret Latviju – tā varētu raksturot Raimondu Požarski (46) no Ventspils. Viņš mērojis Jēkaba ceļu pāri Spānijai, ar riteni nobraucis tūkstošiem kilometru pa dažādām Eiropas valstīm, dienējis armijā, strādājis par biškopi, ir zemessargs. Tagad klāt viņa nākamais projekts ar aizkustinošu mērķi – 6. maijā Raimonds sāks labdarības gājienu apkārt Latvijai, lai vāktu līdzekļus bērniem ar kustību traucējumiem.
Ceļā sastapt domubiedrus
Raimonds vienmēr ir bijis piedzīvojumu meklētājs. Runājot ar viņu, ir sajūta, ka kāds viņu tirda, virza uz priekšu un neļauj sēdēt uz vietas: “Ir cilvēki, kuri man jautā, vai es esmu traks. Mans lielākais piedzīvojums līdz šim ir bijis brauciens ar riteni vienatnē no Vācijas ziemeļiem līdz Spānijai – kopā 3000 kilometru. Tālāk ar kājām mēroju tā saukto Jēkaba ceļu, kura garums ir 900 kilometri. Galvenais, ko iegūstu šajos piedzīvojumos – saprotu, cik daudz es varu. Man ir operēta gan kāja, gan mugura, un ir bijuši brīži, kad šķiet, ka es nevarēšu, bet pierādu pretējo.” Otrs lielākais pluss ceļojumiem, kā uzsver pats Raimonds, ir dažādo cilvēku iepazīšana. Ir gadījies pat iegūt sirdsdraugus uz mūžu: “Spānijā, mērojot savu ceļu, iepazinos ar kādu itāli, ar kuru gājām vienā ritmā, kas ir svarīgi, jo bieži vien ir grūti, ja līdzgaitnieks netiek līdzi, – kopā abi pieveicām vismaz 400 kilometru un joprojām uzturam kontaktus, ciemojamies viens pie otra. Tas ir liels pluss, ka ir pie kā nakšņot, uz ko paļauties un kam uzticēties svešā zemē.” Ir jābūt ļoti lielai apņēmībai, lai cilvēks ceļotu viens: “Daudzi man prasa, ko tad es vēlos atrast, ejot tik tālu vienatnē. Es vienmēr atbildu: tas ir tādēļ, ka vēlos paplašināt savu redzesloku. Esmu saticis tik ļoti daudz cilvēku, un tagad droši zinu – pasaule ir pilna ar labiem cilvēkiem! Ir tādi, kas labprāt dod naktsmājas, pieskata manu riteni, somas, kuri par mani rūpējas kā par savējo. Un nav tā, ka es kategoriski vēlos ceļot viens – dažs labs ielicis klausāmās austiņas un tu jau viņa sejā redzi, ka viņš nevēlas, lai tuvojies. Lielākoties visi viens otram pamāj, sasveicinās, aprunājās un nereti dodas tālāk kopā. Labprāt ceļoju ar draudzeni Sandru. Var jau teikt, ka esmu viņu pamudinājis uz šādu dzīvesveidu, taču esmu pārliecināts, ka viņai tas jau bija iekšā – citādi nepiekristu tādām avantūrām. Iepazināmies pirms pieciem gadiem. Viņa ir riteņbraucēja un reizi pa reizei piedalījās visādos braucienos pa Latviju. Un tad es, viņu atbalstot, izdomāju pajautāt, vai viņa nevēlas ar mani kopā doties kādā tālākā braucienā. Viņa uzreiz piekrita. Dienesta laikā esmu bijis praksē Vācijā, Koblencā – zināju, ka tur ir daudzas skaistas vietas, tāpēc piedāvāju Sandrai doties tieši uz turieni – Reina, Mozele, pilis, kalni. Divās nedēļās nobraucām 600 kilometrus. Tas bija liels izaicinājums, ar kuru tikām galā. Šāda veida ceļojumi, kuros nepaliec “Hilton” viesnīcās, ir milzīgs pārbaudījums attiecībām. Tagad jau tādi piedzīvojumi ir mūsu tradīcija.”
Lēti, bet vērtīgi
Raimonds un Sandra abi ir ļoti pretimnākoši, vēlas dalīties savā priekā un piedāvāt izvēlētos maršrutus arī citiem interesentiem: “Nākamais mūsu ceļojums bija uz Vācijas dienvidiem. Ļoti vēlējāmies dalīties savā priekā un pieredzē ar citiem. Jaunā galamērķa piedāvājumu ievietojām dažos riteņbraucēju portālos. Atsaucās kāda 20 gadus veca meitene, kura rakstīja – braucam, man ļoti vajag braukt! Prasījām, vai viņai ir ritenis un vai viņa jau kaut kur ir bijusi. Atbildēja, ka ir tikai saliekamais ritenis un ka ir bijusi tikai Lietuvā. Meitene par 90 eiro no kolēģa nopirka riteni ar trīs ātrumiem – ar tādu parasti neviens nekad tik tālā ceļā nedotos, bet viņa bija tik tikko izšķīrusies no drauga un viņai bija ļoti liela apņēmība izrauties no ikdienas. Šis gadījums pierāda, ka cilvēki bieži meklē attaisnojumus, lai kaut ko nedarītu, – ai, man nav riteņa, un tur vajag ļoti dārgu un labu riteni… Nekā – vajag tikai gribēšanu! Meitene nobrauca 800 kilometru, un katru dienu savā dienasgrāmatā rakstīja: “Šī ir skaistākā otrdiena manā mūžā. Šī ir mana laimīgākā diena.” Protams, reizēm līst lietus un ir grūti, bet ir tik patīkami iziet no tās savas komforta zonas. Un tagad viņa joprojām turpina ceļot šādā veidā. Ceļojumi tiešām iedvesmo, es to ieteiktu darīt katram. Un tas nemaz nav tik dārgi – Spānijas pārgājienā, kas ilga 73 dienas, es iztērēju mazāk par diviem tūkstošiem eiro – manuprāt, ļoti sakarīgi. Un ir iespējams ceļot vēl lētāk – mēs vienkārši esam izvēlējušies netaupīt uz konkrētu lietu rēķina, kuras vēlamies nobaudīt, piemēram, alu Vācijā par 8 eiro, vai strūdeli, kas arī nemaksā lēti. Taupu citādi, lai pietiktu ceļojumiem – ikdienā nebraucu ar auto, esmu no tā atteicies. Pārvietojos ar sabiedrisko transportu, takšiem. Kad uzzinu, cik maksā riepu nomaiņa mašīnai, apskates, vienmēr saku – ārprāts, es par to naudu varu divas nedēļas braukāt pa Franciju. Protams, ir cilvēki, kuri nekad nevarētu ceļot šādā veidā – gulēt teltīs, kempingos –, daudziem vajag luksusa viesnīcas un lielu komfortu. Bet, braucot ar riteni vai ejot ar kājām, vienā kilometrā ieraudzīsi daudz vairāk skaista nekā 100 kilometros ar mašīnu. Mēs jau nebraucam izgulēties, bet apskatīt pasauli, tāpēc varam gulēt arī hosteļa istabiņā kopā ar vēl 10 cilvēkiem. Var jau būt, ja līdzekļi ļautu, mēs kādreiz paliktu kādā dārgā viesnīcā, bet patiesībā, kamēr kāds guļ luksusnumuriņā, es par to pašu naudu nedēļas laikā izbraukāju pusi Eiropas.”
Biškopis un karavīrs
Pēc profesijas Raimonds ir biškopis – viņam jau sen bija skaidrs, ka viņa nodarbošanās būs tuva dabai: “Es nekad nespēju iedomāties, ka kādreiz varētu sēdēt darbā no deviņiem līdz pieciem. Kad mācījos otrajā klasē, bibliotēkas anketā, kurā bija jānorāda, par ko vēlies lasīt, rakstīju – makšķerēšana un biškopība. Tad nu bija skaidrs, ka došos uz Vecbebru tehnikumu, lai apgūtu šo profesiju. Pēc absolvēšanas pastrādāju trīs mēnešus un tad 1989. gada rudenī tiku iesaukts padomju armijā, kur darbojos robežsardzē. Pēc atgriešanās dzimtenē iestājos Latvijas armijā – tas man bija ļoti liels gods. Man tika dota iespēja nodot savu pieredzi citiem. Tas bija vēsturisks moments – 11. novembrī, Lāčplēša dienā, Brāļu kapos nodevām karavīru zvērestu. Bijām pirmie, kas to darīja publiski. Patiesībā var teikt, ka daļēji tieši armijas dēļ sāku braukt ar riteni – veselības problēmas spieda mani pārtraukt dienēt – pēc muguras operācijas ārsts ieteica braukt ar riteni, lai uzlabotu muguras stāvokli. No armijas aizgāju, jo sapratu, ka nevēlos, lai valsts manās apmācībās turpina ieguldīt lielu naudu, ja es jebkurā brīdī varu kaut ko ne tā pastiept vai pagriezt.” Nākamajā dienā pēc atlūguma Raimonds iestājies Zemessardzē: “Uzskatu, ka man ir pienākums dot atpakaļ – Zemessardzē turpinu apmācīt un palīdzēt ar savu pieredzi. Tas nav darbs, kas jāveic visu gadu, katru dienu – kādas 30 dienas gadā veltu Zemessardzei, tāpēc to var apvienot ar jebkuru citu darbu. Ikdienā esmu pašnodarbināta persona – darbojos ar profesionālo īpašumu uzturēšanu un uzkopšanu. Arī tas nav darbs, kuru strādāju katru dienu, tāpēc varu laikus izkārtot savus ceļojumus un baudīt dzīvi. Laikam jau man ir ļoti paveicies. Jāsaka paldies arī Sandriņai, ka viņa mani šajās avantūrās atbalsta. Viņa jau sen zina, ka apiet apkārt Latvijai ir mans sapnis, un tagad tas īstenosies.”
Caur kaislību palīdz citiem
Raimonds 6. maijā īstenos sen lolotu labdarības projektu ar nosaukumu “Apiesim Latviju, lai bērni staigātu!”. Projekta ietvaros Raimonds mēros 1836 kilometrus garu ceļu apkārt dzimtenei: “Tā būs mana dāvana Latvijai simtgadē. Šī ideja manī sēž jau labu laiku – pagājušā gada 4. maijā draugiem paziņoju, ka nākamgad pēc svinībām došos ceļā. Biju nolēmis, ka sadarbošos ar bērnu rehabilitācijas centru “POGA” – viņi gan tolaik to vēl nezināja, bet kosmoss visu sakārtoja tā, lai tas notiktu. Vēlējos nevis vienkārši iet, bet darīt to ar mērķi – pievērsīšu uzmanību bērniem ar kustību traucējumiem, staigāšu un palīdzēšu tiem, kuri to nevar. Darīšu visu, lai arī viņi varētu staigāt. Esmu apņēmies to izdarīt 44 dienās, dienā veikšu 35 – 50 kilometrus. Piestāšu dažādās Latvijas vietās, skolās – stāstīšu gan par projektu, gan par Zemessardzi. Visu dokumentēšu savā facebook.com personīgajā kontā, kuram jau līdzi seko ļoti daudzi cilvēki. Mani ir gatavi izmitināt un visādi citādi palīdzēt garajā ceļā. Spēku nepadoties dod tieši cilvēki, kuri zina par manu ideju un man tic. Tik daudzi mani atbalsta, iedrošina, priecājas par šo projektu – tas iedvesmo. Garajā ceļā gan man līdzi neviens nedosies, taču gluži viens arī nebūšu – dažs labs pievienosies, noies kādu gabaliņu kopā ar mani. Gājiena sākums būs pie Brīvības pieminekļa, kur noteikti pulcēsies daudzi atbalstītāji un pavadītāji. Kāds bariņš dosies ar mani līdz Jūrmalai, lai no turienes brauktu atpakaļ ar vilcienu. Arī tādā veidā, pat nemērojot visu ceļu, cilvēki būs piedalījušies šajā projektā.”
Latvija nav bedre
Lai gan dzīves laikā viņš redzējis tik daudzas pasakaini skaistas vietas, Raimonds dzīvošanu Latvijā tomēr nemainītu ne pret ko citu: “Ceļot ir forši. Es uzskatu, ka ceļošanu var salīdzināt ar grāmatas lasīšanu – ja tu neceļo, tu stāvi uz vietas, un tas būtu tieši tāpat kā iestrēgt vienā grāmatas lappusē. Man ļoti patīk ik pa laikam kaut kur aizbraukt, taču es negribētu dzīvot nekur citur. Te ir mani draugi un ģimene. Latvijā nav slikti! Mani paziņas jau zina, ka ar mani nevajag iesākt sarunas par to, cik šeit ir liela bedre, jo man vienmēr būs argumenti pret to. Es saku, ka tā nav. Es ticu, ka kādam ir personīga nepatika, ļoti slikta pieredze, lai gan viņš ir darījis visu pēc labākās sirdsapziņas. Notiek dažādas nelaimes, cilvēki saslimst – iespējami dažādi gadījumi, kad cilvēkam ir tiesības sūdzēties, tomēr lielākoties čīkst tieši tie, kuri dzīvē ir pieņēmuši nepareizas izvēles, nolemjot nestrādāt tik smagi, nemācīties, iet vieglāko ceļu utt. Ir tādi, kuri gaida, ka viņiem kaut ko pienesīs klāt. Jā, protams, arī man kādreiz no Valsts Ieņēmumu dienesta ir atnākusi kāda vēstule ar lūgumu nomaksāt kaut ko, ko it kā neesmu nomaksājis, – reiz bija gadījums, kad sekretāre kļūdījās, tad es ņēmu un lasīju likumus, apstrīdēju to, ko man atsūtīja, bet tāpēc jau es nesāku nīst šo valsti. Tas ir mīts, ka citur ir daudz vieglāk – ārzemnieki, ko esmu saticis, piemēram, franči un vācieši, tieši tāpat kā mēs ir sūdzējušies, ka viņiem neiet viegli, taču mums jau vienmēr liekas, ka tieši tajās valstīs ir baigā medusmaize. Valsti veido cilvēki un viņu attieksme. Jāsāk ir ar sevi, ja tu esi izmantojis visas iespējas un darbojies pēc labākās sirdsapziņas – viss būs kārtībā, bet, ja ne – labāk nečīkstēt.”
