Franks Gordons: “Arhipelāgs” – skarba kā “Leviatāns”, bet satīras žanrā 6
37. Maskavas starptautiskā kinofestivāla ietvaros tika demonstrēta režisores Tatjanas Voroņeckas filma “Arhipelāgs”, kur attēloti notikumi provinciālajā Arhipku ciematā. Tātad tās nosaukums ir tīra vārdu spēle. Filmas scenārija pamatā ir Vsevoloda Benigsena grāmata “GenAcid”. Jaunā filma ir drosmīga un visumā ne mazāk skarba kā Zvjaginceva daudzinātais “Leviatāns”, taču šoreiz tā ir satīriska traģikomēdija ar šarža vaibstiem.
Pasta kurjers atved ciematā avīzi ar Krievijas prezidenta “ukazu” – “Saglabāt kultūras mantojumu”, kur teikts, ka visiem Krievijas iedzīvotājiem obligāti jāiepazīstas ar krievu literatūras klasiķu darbiem. Ciemata valdes priekšsēdis nodod avīzi kādam jaunam policistam, kurš tik tikko prot burtot, un atzīstas, ka nekad nav rokā turējis avīzi. Priekšsēdis apspriežas ar policistu un nolemj uzticēt prezidenta “ukaza” izpildi inteliģentam vienpatim, kurš no Maskavas ieradies Arhipkos, lai apmestos mājā, kur dzīvojuši viņa vecāki. Viņš skaitās ciema bibliotekārs un ir draugos ar ārstu, kurš tāpat kā vairākums ciemata iedzīvotāju tempj “vodku” bez mitas. Tiek sasaukta kopsapulce, un prezidenta rīkojuma izpildes ietvaros obligāti lasāmie klasiķi tiek sadalīti – vieniem tiek proza, citiem – dzeja. Un nu sādžinieki sasēžas pie liela galda, kas piekrauts ar šņabja pudelēm, un diskutē par to, kāds literatūras virziens ir svarīgāks. Diskusija neizbēgami pārtop kautiņā.
Kāds no sādžiniekiem Serjoga, salasījies Čehovu, kļūst depresīvs un, uzzinot, ka viņam “kaut kur aug dēls”, iet kārties. Pie Serjogas līķa sanāk sādžinieki un nospriež, ka pie visa vainīgas grāmatas, tāpēc dodas demolēt bibliotēku. Un te nu ciemata priekšsēdis atzīstas, ka nekāda “ukaza” nav bijis – viņš bija sagādājis fiktīvu avīzes lapu un to izmantojis, lai pieradinātu šņabja tvanā grimstošos sādžiniekus pie grāmatu lasīšanas. Vārdu sakot, bibliotēka tiek demolēta, bibliotekārs piekauts un ārsts, kurš gribēja nomierināt prātus, nosists.
Tā, protams, ir satīra, bet tā balstās uz faktu, ka Krievijas “dzīlēs” tauta nodzeras, vienīgais informācijas un izklaides avots ir valsts televīzijas Pirmais kanāls, kuru var skatīties no bijušās Kēnigsbergas līdz Kuriļu salām.
