Kā dāņi palīdzēja Latvijas brīvības cīņās 0
1919. gada 5. jūnijā plkst. 13 dāņu brīvprātīgie kareivji sasniedza Krustpili. Tuvojoties pilsētai, dāņi nesatika ienaidnieku. Boļševiki bēga. Arī Krustpils bija tukša, kad tur kā pirmā ienāca dāņu rota. Dāņu brīvprātīgie ievēroja milzīgus postījumus, kas bija palikuši pēc sīvajām cīņām starp vācu un krievu spēkiem Pasaules kara laikā. Vācu artilērija bija pamatīgi nolīdzinājusi Krustpili līdz ar zemi. Tilts pār Daugavu, kas savienoja Krustpili ar Jēkabpili, arī bija sagrauts kara laikā.
Dāņu kareivji bija virzījušies no Alūksnes ziemeļos kopā ar igauņu spēkiem.
Saskaņā ar dāņu spēku komandiera teikto igauņi bija saņēmuši pavēli nekādā gadījumā neiet tālāk par Daugavu. Dāņiem nebija tādu (politisko) ierobežojumu. Tādēļ dāņiem lika šķērsot upi, jo tika uzskatīts, ka būtu pārāk riskanti nenodrošināt pozīcijas, neieņemot arī otru upes krastu. Plkst. 18 rota ar prāmi (trošu pārcēlāju) tika vesta pāri aptuveni 500 metrus platajai upei un tad ieņēma Jēkabpili. Kareivji jutās vieglāk ievainojami šaipus upei un baidījās, ka boļševiki varētu atgriezties.
Tādēļ tika nosūtītas spēcīgas patruļas, nodrošinot patrulēšanu upes krastos un izvietojot sargus ar mašīnpistolēm pilsētas ielās. Kareivji pat pacēla Dānijas karogu virs pilsētas un uzņēmās pilsētas galvas lomu. Kā viens no brīvprātīgajiem rakstīja ziņojumā: “Krustpili un Jēkabpili mūsu spēki atkaroja lieliniekiem 5. jūnijā un nodeva tās Latvijas spēkiem, kas galamērķī ieradās šodien [7.jūnijā].”
Šī ir viena no vietām interesantajā aprakstā, ko sarakstījis dāņu vēstures doktors Mikels Kirkebeks par aptuveni 200 dāņu brīvprātīgajiem kareivjiem, kas piedalījās Latvijas brīvības cīņās 1919. gadā. Ne Dānijā, ne Latvijā par to nav plaši zināms, ka 100 dāņu brīvprātīgie kareivji bija gatavi palīdzēt Igaunijai un Latvijai cīņās. Galvenokārt ekonomisko grūtību dēļ ceļā devās tikai pirmā rota ar aptuveni 200 vīriem dāņu uniformās, dāņu ieročiem un zem dāņu karoga.
Kā neitrāla valsts Pirmā Pasaules kara laikā Dānijas valdība nevarēja oficiāli atbalstīt savu iesaisti brīvības cīņās, kur vairāk vai mazāk bija iesaistītas Vācijas intereses (Dānija pieprasīja Vācijai atdot atpakaļ lielāko daļu Šlēsvigas, ko arī veiksmīgi atguva pēc kara).
Tomēr ar Dānijas valdības klusējošu atbalstu militārais ekspedīcijas korpuss izbrauca ar kuģi no Kopenhāgenas 1919. gada 26. martā, ņemot līdzi 24 “Madsen” mašīnpistoles, tādējādi padarot sevi par ārkārtīgi stipru vienību. Šo operāciju galvenokārt finansēja no privātiem līdzekļiem. Viens no finansētājiem bija Oge Vestenholcs, kas bija turīgs inženieris un ar ko Kārlis Ulmanis bija ticies Kopenhāgenā 1919. gada 23. janvārī.
Dānijas ieguldījums tika sniegts, ne tikai pateicoties ļoti aktīvai diplomātijai, ko veica Latvijas delegācija trīs ministru sastāvā ar Ministru prezidentu Kārli Ulmani priekšgalā, kas konsultējās ar daudziem ietekmīgiem dāņiem un valdības pārstāvjiem savā apmešanās vietā viesnīcā “Palads” Kopenhāgenā.
Vēl aktīva “publiskā diplomātija” tika veidota, Ulmanim tiekoties ar daudziem žurnālistiem, kas plaši atspoguļoja Latvijas stāstu, ambīcijas un boļševisma briesmas savos laikrakstos.
Kā savā rakstā norāda Mikels Kirkebeks “latvieši paši atbrīvoja Latviju”, bet ir noderīgi zināt, ka daudzi eiropieši, tostarp Lielbritānija un ziemeļvalstis, bija Latvijas pusē. Tā ir patiesība šodien tāpat kā pirms 100 gadiem. Tā bija patiesība arī pirms 27 gadiem, kad Latvija atguva savu neatkarību. Dānija nekad neatzina Baltijas valstis kā PSRS sastāvdaļu. Šodien dāņi un latvieši sadarbojas, dibinot kopēju militāro štābu, kas uzlabos kopīgo militāro vadību un kontroli. Tādēļ Dānijas vēstniecībai Latvijā ir prieks pievienoties Latvijai, kad tā atzīmē 1919. gadu kā Drosmes gadu, pieminot Brīvības cīņas.
Aristotelis ir teicis, ka drosme ir pirmais cilvēka tikums, jo tā padara iespējamu visu pārējo – tā ļauj cilvēkam pareizi rīkoties par spīti bailēm. Latvijai nebija ieroču, naudas un cilvēkresursu 1919. gadā. Par spīti visam, Latvijas nacionālie spēki sāka savu bruņoto un politisko cīņu. Jo jums bija drosme.
Šodien Dānijai, Latvijai un pārējām ziemeļvalstīm un Baltijas valstīm arī ir nepieciešama drosme un noteiktība atbalstīt un pat ierosināt politiskās iniciatīvas, kas var nosargāt uz likumu balstītu starptautisko sabiedrību.
Principi, uz kuriem ir būvēta starptautiskā sabiedrība, ir nostiprināti Eiropas un transatlantiskajās institūcijās, kas tika nodibinātas pēc Otrā Pasaules kara. Vēl pirms dažiem gadiem tas šķita pašsaprotams, taču šodien mums jācīnās par šiem sasniegumiem un starptautisko solidaritāti gandrīz katru dienu. ES un NATO ir mūsu drošības, labklājības un noteikumu ievērošanas garantētājas. Ir svarīgi mums savstarpēji par to atgādināt, kad svinam pagātnes uzvaras.
Ja vēlaties izlasīt visu Mikela Kirkebeka rakstu, tad ejiet uz saiti: http://letland.um.dk/lv-LV/par-mums/zinas/newsdisplaypage/?newsID=5C611368-A774-415B-900E-C9F8344E09F3
