Drosme riskēt. Anda Čakša – ministre, kas iepriekš izglītības jomā nav strādājusi 28
Ilze Kuzmina, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Anda Čakša (“Jaunā Vienotība”), kas iepriekš izglītības jomā nav strādājusi, nu jau mēnesi pavadījusi izglītības un zinātnes ministres krēslā. Viņas darba kabinetā ir planšete, uz kuras sarakstītas jomas prioritātes. Kā nulltā prioritāte norādīta “Vienota skola”. Ar to arī sākam mūsu sarunu.
Kas domāts ar šo “vienoto skolu”? Vai vēlaties panākt, lai vairs nebūtu krievu un latviešu skolu? Diez vai tāpēc vien, ka skolai nomainīs izglītības ieguves valodu, vecāki latviešu bērnus laidīs skolās, kas līdz tam bija krievu skolas…
A. Čakša: Jā, ir svarīgi panākt, lai vairs nebūtu krievu un latviešu skolas, lai būtu vienota skolu sistēma, lai nebūtu tā, ka tikai nomainās izglītības valoda, bet pārējais paliek pa vecam. Skolām jābūt vienotām. Protams, ja ir pieprasījums, jāļauj mazākumtautībām papildus apgūt savu valodu un kultūru. Tad bērnam skolu vecāki izraudzītos, skatoties, cik tā tuvu vai cik kvalitatīva, nevis vai krievu vai latviešu skola.
Izglītības kvalitāte valodas dēļ nedrīkst ciest. Šobrīd, ja runājam par mazākumtautību skolām, gan bērni, gan skolotāji mēdz ciest dēļ tā, ka ir nepietiekamas valsts valodas prasmes un dēļ tā cieš arī izglītības kvalitāte. Trīs gadi, kas iedoti mācību valodas reformas pilnīgai ieviešanai, ir pietiekami īss laiks prasmju apguvei un uzlabošanai. Domāju gan, ka lielākajai daļai mazākumtautību skolu skolotāju nav problēmu ar latviešu valodas zināšanām, drīzāk problēma ir valodas lietošanā ikdienā. Iespējams, vajadzīga arī attieksmes maiņa pret valodu.
Šī prioritāte ir norādīta kā nulltā, jo nav atkāpšanās ceļa: šī reforma jāievieš trijos gados. Tā ir gan dēļ Krievijas veiktā kara Ukrainā, gan tāpēc, ka attiecībā pret savu valodu esam kļuvuši pašapzinīgāki un drosmīgāki.
Bet liels izaicinājums ir arī panākt, lai visā Latvijā būtu pieejamas vienādas kvalitātes skolas, lai vecāki bērnu tiešām varētu sūtīt tuvākajā skolā, nebažījoties par tās kvalitāti.
Esat teikusi, ka piekritāt izglītības un zinātnes ministres amatam, jo kā mamma redzat, kas notiek bērnudārzā, skolā, augstskolā. Vai esat piedzīvojusi situācijas, kad skaidri redzat: sistēma ir jāmaina?
Amatam piekritu vairāku iemeslu dēļ.
Pirmkārt, “Jaunajai Vienotībai” izglītība ir prioritāte numur viens, jo ekonomika nevar attīstīties, ja mums trūkst gudru, izglītotu cilvēku, ko pieprasa darba tirgus. Šobrīd ir nepietiekams skaits jauniešu, kas pabeidz augstskolu, daļa pamet mācības jau pēc devītās klases.
Otrkārt, pēc sava personības profila esmu pārmaiņu nesēja: nebaidos veikt būtiskas pārmaiņas.
Un jā, treškārt, uzņemties šo ministriju motivēja mana personiskā pieredze, jo esmu saskārusies ar lietām, kas nav tādas, kā gribētos.
Piemēram, pirmsskolā nav pietiekamas agrīnās diagnostikas, lai laikus konstatētu, ja bērnam ir kādas grūtības. Pat ja tās pamana, nekas netiek darīts, lai tās novērstu un situāciju uzlabotu. Netiek meklētas citas pieejas, lai bērns iemācītos lasīt vai komunicēt un sadarboties. Tātad ir jāmācās gan atpazīt katra bērna vajadzības, gan arī, izmantojot dažādas metodes, strādāt ar bērnu, lai pēcāk viņam būtu vieglāk iekļauties skolā. Ir vajadzīgs ne tikai Izglītības un zinātnes ministrijas, bet arī Labklājības un Veselības ministrijas kopējs darbs, lai sagatavotu nepieciešamos speciālistus: logopēdus, psihologus un sociālos psihologus, kā arī sociālos darbiniekus.
Problēmas, ko esat pamanījusi, droši vien neaprobežojas tikai ar bērnudārziem.
Kā mammai man ir vairāku skolu pieredze. Ir gadījies, ka skolas mainītas tieši izglītības kvalitātes dēļ. Šobrīd, manuprāt, daudzi vecāki saskaras ar to, ka skolā trūkst skolotāju, ilgstoši var nenotikt stundas vienā vai otrā mācību priekšmetā.
Tās ir sekas tam, ka skolotāju prestižs ilgstoši turēts zems, līdz ar to daudziem nav bijis motivācijas izvēlēties šo profesiju. Tāpēc viena no manām prioritātēm ir izglītības finansēšanas modelis, kurā kvalitatīva izglītība nāk kopā ar labi apmaksātu skolotāju. Būtu jāpanāk, ka pedagoģiskajās studiju programmās uzņem konkursa kārtībā. Valstīs, kas ir veiksmīgas izglītībā, kā Somija un Igaunija, kvalitāte panākta, pirmkārt mainot attieksmi pret skolotāju.
Tāpēc man tikai jāuzteic tas, ko darījusi Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrība, veicinot skolotāju atalgojuma kāpumu.
Taču nepieciešama arī skolu tīkla sakārtošana, lai mēs varētu runāt par vienādas kvalitātes un pieejamības izglītības iestādēm, kur labi justos gan bērns, gan skolotājs.
Šī mācību gada sākumā jau sāka strādāt jauns skolu finansēšanas modelis. Vai to plānots mainīt?
To varētu koriģēt, pievienojot precīzākas prasības par to, kādiem jābūt klašu komplektiem un kādas kvalitātes prasības skolām jāizpilda. Nopietni jādomā par savstarpējo attiecību kultūru skolās, par ko lielā mērā ir atbildīgi skolu direktori. Vide skolā jāveido tā, lai tajā nebūtu vardarbības, tad gan skolēniem gribēsies nākt uz skolu, gan skolotāji vēlēsies strādāt konkrētajā skolā.
Skolas emocionālā vide ir diezgan grūti izvērtējama. Vai tad finansējums skolai būs atkarīgs no bērnu un vecāku aptaujām?
Tai skaitā. Atgriezeniskā saite no skolēniem un vecākiem ir nepieciešama. Bērnam pareizi uzdodot jautājumu, var saņemt atbildi ne tikai par to, kā viņš emocionāli skolā jūtas, bet arī par to, vai viņš var saņemt sev vajadzīgu un saprotamu atbildi no konkrētā skolotāja.
Turklāt, lai noteiktu skolas psihoemocionālo klimatu, izstrādāti vairāki rīki, ko skolas jau sāk izmantot. Tas ir svarīgi, jo daļa bērnu mācībās neuzrāda iespējamo labāko rezultātu tieši psihoemocionālo iemeslu dēļ. Šie rīki palīdz ieraudzīt arī kādas iespējamas problēmas ģimenē, kādus bērnu iekšējos pārdzīvojumus. Skola, piesaistot atbalsta personālu, var palīdzēt bērnam tikt cauri šīm situācijām, neļaut viņam kaut kur iesprūst, netiekot tālāk līdzi mācībās.
Pieminējāt, ka skolotāju trūkuma dēļ nenotiek stundas. Protams, prestiža un algu celšana var līdzēt, bet diez vai tas strauji augs, tikmēr skolotāju trūkums ir akūts. Vai ir idejas, kā to novērst jau tuvākajā laikā?
Piekrītu, ka atalgojums ir tikai viena sadaļa. Diezgan daudzi pedagoģijas studenti studē par maksu, jo sevišķi, ja studē nepilna laika studijās un paralēli strādā. Ir nepieciešams rast finansējumu, kā arī viņiem apmaksāt studijas, lai celtu motivāciju turpināt darbu skolā.
Diez vai arī ar to pietiks, taču par augstāko izglītību esat sacījusi, ka tieši tā un vēl zinātne būs pirmā prioritāte. Kāpēc tā?
Augstākā izglītība un zinātne šobrīd ir pirmā prioritāte nevis kopumā, bet gan finansēšanā. Bāzes finansējums, kas tiek dots zinātnei, ilgstoši ir bijis ļoti zems, un tas nedod stabilitāti. Zinātnes finansējums beidzot jāpaaugstina līdz 1,5 procentiem no iekšzemes kopprodukta, tas ir ļoti būtisks valdības deklarācijas mērķis, kas četru gadu laikā būtu jāsasniedz. Te gan jāpiebilst, ka tas nav tikai no valsts budžeta. Šim finansējumam jāietver arī Eiropas Savienības fondu līdzfinansējumu un privātās investīcijas. Šobrīd šis viss kopā ir tikai 0,7 procenti.
Runājot par augstākās izglītības finansējumu, iepriekšējās ministres laikā bija plāns paņemt vairāk naudas no pašiem studentiem, liekot visiem, izņemot trūcīgos, pašiem maksāt par studijām, tātad atsakoties no valsts budžeta vietām. Vai pieturēsieties pie šī plāna?
Šī šobrīd ministrijā ir viena no lielākajām diskusijām. Valsts apmaksāto studiju vietu izmaksas netiek pilnībā nosegtas, un jāizšķiras, kā palielināt finansējumu šīm studiju vietām.
Jārod atbildes uz jautājumu: vai maksas ieviešana motivētu augstskolas sniegt kvalitatīvāku izglītību, vai motivētu studentus pabeigt studijas, jo tikai tad viņi varētu pretendēt uz to, ka valsts dzēsīs viņu studiju kredītus. Mērķis ir vairāk izglītotu cilvēku, kas var strādāt tautsaimniecībai nepieciešamās jomās, mērķis ir vairāk doktorantu, lai labāk attīstītos zinātne. Lēmumi būs jāpieņem, izejot no šiem mērķiem.
Kā novērst studentu atbirumu pirmajos studiju gados?
Mana pieredze liecina, ka vidusskolu absolventi ne vienmēr uzreiz ir gatavi studijām un ne vienmēr zina, ko viņi īsti grib. Tāpēc esmu runājusi ar dažām augstskolām, kas būtu gatavas veidot pirmo studiju gadu, kas būtu vispārīgāks, dodot studentiem iespēju vēl padomāt, kuru studiju programmu izvēlēties. Tāpat šis gads noderētu, lai izlīdzinātu studentu zināšanu līmeni.
Iemeslus atbirumam precīzi nevaram pateikt, mums ir tikai pieņēmumi par to, kāpēc tā notiek, ka tas varētu būt saistīts ar zināšanu trūkumu, ar sociālekonomiskiem apstākļiem un to, ka izvēlētā studiju programma tomēr izrādās nepietiekami saistoša.
Nepieciešamas bijušo studentu intervijas, lai saprastu, kādu iemeslu dēļ viņi pamet studijas.
Augstskolas jau sākušas pēc katra studiju kursa iztaujāt studentus, lai noskaidrotu, kas viņiem studijās bijis noderīgs un kas ne. Iespējams, studentu vērtējums būtu jāsasaista ar pasniedzēju darba samaksu, lai motivētu mācībspēkus būt interesantiem.
Augstākās izglītības finansējums kopumā būtu vairāk jāsasaista nevis ar studentu skaitu, bet studiju kvalitāti un absolventu skaitu. Turklāt absolventu reģistrs jau parāda, cik veiksmīgi darba tirgū ir absolventi. Tas būtu jāsaista arī ar augstskolu finansējumu.
Valdības deklarācijā iekļauta ļoti ambicioza ideja: panākt, lai Latvijas skolēni būtu TOP 10 PISA starptautiskā skolēnu sasniegumu salīdzinājumā. No kurienes šāda ideja nākusi, un kā domājat to īstenot?
Piekrītu, ka mērķis ir ambiciozs, bet tas ir arī reāli sasniedzams, ja vien saprotam, kāpēc Latvijas skolēnu sasniegumi šobrīd nav augsti. Grūti pateikt, no kura vispirms prāta vētrā izskanēja šī ideja, taču esmu priecīga, ka spējām par to vienoties. Vienmēr ir svarīgi uzlikt sev mērķi, un svarīgi, lai tas būtu liels. Tas, ko esmu šeit, ministrijā, pamanījusi: mēs ļoti labi ražojam dokumentus un labus dokumentus, bet mums nav skaidrs, kur ejam, ko gribam panākt. TOP 10 PISA pētījumā ir ļoti labs un skaidrs mērķis. Kaut kas ir jāmaina jau šodien, ja gribam 2030. gadā sasniegt šo mērķi. Jau nākamajiem pirmklasniekiem jāmācās citādi, lai sasniegtu šo mērķi. Šobrīd ministrijā mēģinām saprast, kam tad jābūt citādi un kā uzlabot skolotāju kvalitāti, skolotāju piesaisti, lai nonāktu tur, kur plānojam.
Igauņi no Eiropas valstīm PISA mērījumā ir pirmajā vietā. Vai plānots pētīt un pārņemt kaimiņu pieredzi?
Jā, noteikti, un ne tikai Igaunijas, bet arī Lietuvas, jo arī Lietuva mums ir tālu priekšā skolu tīkla sakārtošanā. Ir svarīgi pārņemt tās labās lietas, kas viņiem jau strādā.
Arī runājot par mācību līdzekļiem, mums nav pilnīgi viss jārada pašiem. Protams, ka latviešu valodā, Latvijas vēsturē tos neviens cits neizstrādās, bet citos mācību priekšmetos mācību līdzekļus varam adaptēt.
Jā, mācību līdzekļu trūkums joprojām ir neatrisināta problēma, kas saistās ar jaunā izglītības satura ieviešanu. Esat solījusi revidēt “Skolas 2030” izstrādāto izglītības saturu.
Doma par to, ka mācību saturs ir jāmaina un kā tas būtu jāmaina, lielā mērā ir bijusi fantastiska un nepieciešama. Liela ir bijusi arī skolotāju drosme, mainot savu redzējumu par to, kādam jābūt izglītības procesam, taču nav bijis pietiekams atbalsts skolotājiem, lai mainītu savu darbu.
Jo vairāk iedziļinos jautājumā par izglītības saturu, jo vairāk saprotu, ka runa vairāk ir par interpretāciju. Izglītības standartu var ļoti dažādi interpretēt, un daudz kas atkarīgs no skolotāja. Tāpēc nepieciešams liels ieguldījums pedagogu attīstībā, palīdzot viņiem rast formas, kā labāk strādāt ar skolēniem, izmantojot gan jau pieejamos materiālus, gan tos, kas vēl taps.
Piemēram, veselības mācība. Pati esmu runājusi ar “Skolas 2030” pārstāvjiem par to, ka saturā vajag vairāk veselības mācības. Mani pārliecināja – kaut atsevišķi šāda mācību priekšmeta nav, dažādos citos mācību priekšmetos šis saturs ir ielikts. Tomēr dzīvē redzam, ka skolotājiem trūkst mācību materiālu un zināšanu, lai šajos citos priekšmetos skolēni tiešām apgūtu veselības kompetences. Noteikti, ka ir veselības jomas, piemēram, seksuālā audzināšana, kuras skolēniem var palīdzēt apgūt nevalstisko organizāciju pārstāvji.
Vēstures un sociālo zinību skolotāji bija rakstījuši vēstuli, norādot uz vairākiem riskiem vēstures apguvē, jo sevišķi vidusskolas posmā, kur samazinājies stundu skaits vēsturei. “Skola 2030” atbild, ka stundu skaits nav samazinājies, kaut tā nav patiesība. Izskatās, ka ir grūtības atzīt savas kļūdas.
Domāju, ka grūti atzīt savas kļūdas ir ne tikai “Skolai 2030”, bet sabiedrībai kā tādai. Kad biju veselības ministre un runājām par pacientu drošību, redzēju, ka arī ārstiem grūti atzīt kļūdas. Attiecībā uz “Skolu 2030” būtu arī jāatzīst, ka jaunais izglītības saturs tika ieviests, nepamanot realitāti. Arī ieviešanas laiks nebija tas veiksmīgākais, ļoti traucēja pandēmijas dēļ attālinātās mācības.
Par vēsturi un sociālajām zinībām esmu daudz dzirdējusi, būs jānāk kopā un jādomā, ko ar to darīt, lai gan jāsaka, ka ne visi vēstures un sociālo zinību skolotāji iebilst pret saturu un stundu skaitu. Tomēr, strādājot kopā ar Valsts izglītības satura centru, problēmas soli pa solim atšķetināsim.
Bijušie izglītības un zinātnes ministri lielākoties vairs nav politikā. Kārlis Šadurskis vēl cīnās, bet parasti netiek ievēlēts. Izskatās, ka šis amats bijis liktenīgs viņu politiskajai karjerai. Vai tas jūs nebaida?
Pirms piekrist šim amatam, daudz esmu par šo domājusi. Kādā brīdī esmu sapratusi, ka man ir svarīgi nevis tas, kā mani novērtēs, bet gan gūt gandarījumu, veicot sistēmā pārmaiņas, kas dos sabiedrībai labumu. Rēķinos ar risku, ka šis amats ir bīstams politiskajai karjerai, bet vienlaikus saprotu, ka izglītībā ir nepieciešamas pārmaiņas, kas palīdzēs attīstīties ekonomikai.
Te ieslēdzas arī mana personiskā pieredze: skatos uz saviem bērniem un apzinos, ka vienīgais, ko varu viņiem iedot, ir izglītība. Sarkanā lampiņa par izglītības kvalitāti manī iedegās, kad vidējais bērns teica, ka apdomā iespēju jau vidusskolā braukt mācīties uz kādu citu valsti. Ja varu panākt, lai mans bērns un arī citi bērni paliek mācīties Latvijā, jo izglītības sistēma uzlabojusies, tad mans risks attaisnosies. Ja domāšu tikai par sevi, nekad nekas neizdosies. Ir jābūt drosmei riskēt.
