Covid-19 vakcīnu izmēģinājumi uz cilvēkiem. Pieredzes stāsts: “Kādēļ gan es nevarētu palīdzēt glābt citus cilvēkus?” 47
Rihards Vītols, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Latvijā un citviet pasaulē daudzi cilvēki joprojām vilcinās vakcinēties pret Covid-19, jo šaubās, vai jaunās vakcīnas ir pietiekami drošas un pārbaudītas. Daudz lielāka drosme bija vajadzīga tiem cilvēkiem, kas vakcīnu izstrādes sākumposmā brīvprātīgi pieteicās tās izmēģināt un zinātnes vārdā pat bija gatavi labprātīgi inficēties ar Covid-19.
Jebkurai vakcīnai, pirms tā tiek apstiprināta masu vakcinācijas uzsākšanai, vispirms jāiztur rūpīgas pārbaudes, kurās tiek izmantoti arī brīvprātīgie “izmēģinājuma trusīši”: cilvēki, kas ir gatavi riskēt, lai pārbaudītu, vai jaunais ārstniecības līdzeklis ir nekaitīgs cilvēka veselībai.
Parasti šādiem eksperimentiem tiek izraudzīti jauni un veselīgi cilvēki, kas iespējamo sarežģījumu gadījumā nebūtu tik apdraudēti. Mūsdienās eksperimentu dalībnieki tiek atlasīti pēc brīvprātības principa, jo nebūtu ētiski rīkoties tā, kā to darīja britu ārsts Edvards Dženners, kurš 18. gadsimta beigās izgudroja pirmo vakcīnu pret bakām. Dženners bija ievērojis, ka slaucējas, kas inficējušās ar govju bakām, pārsvarā ir imūnas pret daudz bīstamāko baku vīrusu. Lai pārbaudītu savu teoriju, Dženners apzināti inficēja ar govju bakām astoņus gadus vecu puiku, dārznieka dēlu Džeimsu. Puika ieguva imunitāti pret bakām, un šis atklājums palīdzēja Dženneram izstrādāt pirmo vakcīnu, kas nodrošināja aizsardzību pret bakām.
Nobela prēmija par zināšanām un drosmi
Medicīnas vēsturē ir zināmi gadījumi, kad zinātnieki apzināti riskējuši ar savu vai tuvinieku veselību, lai izmēģinātu jaunas ārstniecības metodes. Piemēram, ilgu laiku tika uzskatīts, ka kuņģa čūlu izraisa galvenokārt stress, asi ēdieni un pārāk daudz kuņģa skābes. Taču pagājušā gadsimta 80. gados Austrālijas zinātnieks Berijs Māršals ar savu kolēģi Robinu Vorenu izvirzīja pieņēmumu, ka vairumā gadījumu kuņģa čūlu izraisa baktērija Helicobacter pylori. Taču citi zinātnieki un ārsti sākotnēji apšaubīja šo teoriju. Lai pierādītu, ka viņam ir taisnība, Māršals brīvprātīgi inficēja sevi ar bīstamo baktēriju, kas viņam varēja izraisīt kuņģa čūlu. Turpmākie eksperimenti pierādīja, ka Māršala hipotēze ir pareiza, un viņš izpelnījās starptautisko atzinību. 2005. gadā Māršals un Vorens saņēma Nobela prēmiju medicīnā.
Lai pārbaudītu vakcīnas drošību, nepietiek ar vienu drosmīgo, jo zinātnieki veic pētījumus ar lielu skaitu brīvprātīgo. Tas nepieciešams, lai noskaidrotu, vai vakcīnai, ko plānots izmantot masu vakcinācijai, nav kādas bīstamas blaknes. Turklāt šādiem eksperimentiem ir nepieciešamas divas grupas: vienas grupas dalībnieki saņem īsto vakcīnu, bet otras grupas dalībniekiem tiek iešpricēts kāds pilnīgi nekaitīgs šķidrums (placebo), lai zinātnieki varētu salīdzināt abu grupu rezultātus un izmērīt vakcīnas efektivitāti.
Šādi pētījumi tika veikti jau pirms Covid-19 vakcīnu izstrādes, jo zinātnieki veica eksperimentus, lai izstrādātu vakcīnas pret dažādām bīstamām slimībām, piemēram, pret holeru, malāriju, vēdertīfu un gripu. Pētījumu mērķis ir pārbaudīt, kā cilvēku imūnsistēma reaģē uz vakcīnu un cik efektīvs ir šis līdzeklis slimības novēršanai.
Vakcinācijā bijušas arī kļūdas
36 gadus vecā Lielbritānijas iedzīvotāja Eimija Letsa ir piedalījusies eksperimentos, kas pārbaudīja malārijas un vēdertīfa vakcīnu efektivitāti. Pirmajā gadījumā viņa ļāvās, lai viņu sakož malārijas odi, bet otrajā gadījumā nācies izdzert šķidrumu, kas inficēts ar vēdertīfu izraisošām baktērijām. Eimija vēsta, ka viņa labprāt piekritusi piedalīties šajos pētījumos. “Pirmkārt, es vēlējos darīt labu. Biju ļoti priecīga, kad uzzināju, ka vēdertīfa vakcīna, kuras izmēģināšanā es piedalījos, ir apstiprināta lietošanai un tagad tiek izmantota, lai glābtu tūkstošiem dzīvību,” raidsabiedrībai BBC stāsta Letsa.
Šādi pētījumi ir nepieciešami, lai laikus atklātu un novērstu drošības problēmas, jo dažkārt nepietiekami pārbaudītas vakcīnas var nodarīt kaitējumu cilvēku veselībai. Piemēram, 1955. gadā ASV tika veikta masveida vakcinācija pret poliomielītu, bet laboratorijas darbinieki pieļāva kļūdu un ap 120 000 bērnu saņēma vakcīnu, kuras sastāvā bija nevis novājinātais, bet gan īstais poliomielīta vīruss. Toreiz ap 40 000 bērnu saslima ar poliomielītu, vismaz 10 bērni nomira.
Vakcinācijas vēsturē ir arī citi nepārdomātu vakcinācijas kampaņu gadījumi. 1976. gadā ASV tika atklāti daži cūku gripas gadījumi; valdība krita panikā un nolēma vakcinēt pilnīgi visus valsts iedzīvotājus pret šo slimību. Nekāda epidēmija gan nesekoja, bet vakcīnu paspēja saņemt vairāk nekā 40 miljoni amerikāņu, no kuriem ap 30 cilvēkiem sākās smagas komplikācijas un viņi nomira.
Jaunāko laiku vēsturē pamācošs piemērs ir vakcīna pret tropu drudzi, ar ko Filipīnās tika vakcinēti skolas vecuma bērni. 2017. gadā vakcinācijas kampaņa tika pārtraukta, jo izrādījās, ka “Dengvaxia” vakcīna dažos gadījumos veicina vēl smagāku saslimšanu ar tropu drudzi. Vakcinācijas atbalstītāji gan iebilda, ka labums no vakcīnas ir daudz lielāks par iespējamo risku, jo vakcinācija glābusi miljoniem cilvēku dzīvību. Tieši ar vakcinācijas palīdzību cilvēcei ir izdevies pilnībā iznīdēt bakas, arī poliomielīts kļuvis par daudz retāku slimību.
Riskēt ar veselību zinātnes vārdā
Covid-19 vakcīnu izmēģināšanā zinātniekiem gan bija jāsaskaras ar cita veida problēmu, jo nebija iespējams pilnībā garantēt brīvprātīgo eksperimenta dalībnieku drošību. Pret tādām slimībām kā gripa, holera vai malārija ir labi zināmas un pārbaudītas terapijas, kā ārstēt saslimušos, bet Covid-19 ir jauna slimība, pret kuru pagaidām nav ļoti efektīvu ārstēšanas līdzekļu, kas puslīdz droši varētu garantēt sekmīgu ārstēšanas iznākumu.
No otras puses, vakcīnas izmēģināšanā piedalījās galvenokārt jauni un veselīgi cilvēki, kuriem inficēšanās ar koronavīrusu nav tik bīstama. Līdzšinējā pieredze rāda, ka Covid-19 vissmagāk skar gados vecus cilvēkus un tos, kas sirgst ar dažādām hroniskām slimībām. Brīvprātīgie, kas pieteicās vakcīnas izmēģināšanai, apzinājās risku un bija gatavi sniegt savu ieguldījumu zinātnes attīstībā.
“Esmu zemākajā Covid-19 riska grupā, un kādēļ gan es nevarētu palīdzēt glābt citus cilvēkus, kam saslimšana izraisītu daudz smagākas sekas?” raidsabiedrībai BBC norāda 18 gadu vecais Elisters Freizers-Urkuhārts, kurš piedalījās eksperimentā.
Tā laikā brīvprātīgie tika inficēti ar koronavīrusu, lai pēc tam varētu novērot, kā viņu imūnsistēma tiek galā ar vīrusu un kādi ir labākie līdzekļi cīņai pret šo slimību. Elisters vēsta, ka pārcietis eksperimentu bez īpašām komplikācijām. Zinātnieki vēl aptuveni gadu novēros viņa veselības stāvokli, lai redzētu, vai neparādās kādas ilgtermiņa sekas, kas varētu negatīvi ietekmēt veselību.
“Ar šādiem pētījumiem iespējams glābt tūkstošiem dzīvību un pietuvināt pandēmijas beigas. Tādēļ man nebija nekādu šaubu par to, vai ir vērts piedalīties izmēģinājumos,” stāsta Elisters. Uz jautājumu, ko par šādu gājienu teikuši viņa ģimenes locekļi, Elisters atzīst, ka tuvinieki nebija sajūsmā par viņa vēlmi riskēt ar savu veselību zinātnes vārdā, tomēr nav likuši šķēršļus jaunekļa nodomam.
Finansiālā atlīdzība nav galvenais
Vēlme palīdzēt citiem motivēja arī 22 gadus veco studentu Šonu Makpārtlinu no Īrijas. “Manai mammai ir iedzimta plaušu slimība, katra diena bez vakcīnas viņai nozīmēja risku saslimt. Es gribēju darīt visu iespējamo, lai viņa un citi cilvēki, kas ir līdzīgā situācijā, pēc iespējas ātrāk tiktu pie vakcīnas,” sarunā ar BBC atzīst Šons.
Eksperimenta dalībnieki saņēma arī finansiālu atlīdzību: ap 4500 mārciņu (5200 eiro) gada laikā. Elisters Freizers-Urkuhārts sev piešķirto naudu nolēmis ziedot labdarībai, jauniem vakcīnu izstrādes projektiem, jo šajā eksperimentā iesaistījies ne jau naudas dēļ.
Zinātnieku vidū šādi eksperimenti gan rosinājuši diskusijas par medicīnas ētikas jautājumiem: cik droši ir apzināti pakļaut inficēšanai ar koronavīrusu cilvēkus, ja neviens nevar garantēt, ka viņi nesaslimst ar Covid-19 smagā formā, turklāt pagaidām vēl nav pieejami tik efektīvi ārstēšanas līdzekļi, kas garantētu atveseļošanos. Vairums pētnieku gan uzskata, ka ieguvums no Covid-19 vakcīnām, novēršot miljoniem cilvēku saslimšanu un palīdzot sākt ekonomikas atveseļošanos, bijis tik liels, ka risks ar brīvprātīgo eksperimenta dalībnieku veselību bija attaisnojams. “Mēs zinām, ka jauniem, veselīgiem cilvēkiem bez hroniskām slimībām risks ir ļoti zems,” norāda Oksfordas universitātes profesors Pīters Horbijs. Šādi eksperimenti palīdz zinātniekiem iegūt jaunas zināšanas par koronavīrusu un izstrādāt arvien labākas (drošākas un efektīvākas) vakcīnas.
23 gadus vecais britu vēstures students Džeikobs Hopkinss vēsta, ka ir gandarīts par iespēju sniegt savu ieguldījumu cīņā pret Covid-19. Viņš bija viens no pirmajiem, kas brīvprātīgi pieteicās eksperimentam, kura dalībnieki tika inficēti ar koronavīrusu, lai zinātnieki varētu novērot infekcijas attīstības gaitu. Džeikobs stāsta, ka viņš kā jauns, veselīgs cilvēks nav juties īpaši apdraudēts, vienīgās bažas bija par Covid-19 ilgtermiņa sekām. “Iespējams, tas ir viens no labākajiem darbiem, ko būšu paveicis mūža laikā. Tā ir lieliska sajūta: piedalīties projektā, kas palīdzēs tik daudziem cilvēkiem,” laikrakstam “The Guardian” stāsta Džeikobs.
