Uldis Šmits: Drošības vides piesārņojums 2
Vēl Straujumas valdības pieņemtā un nesen publicētā pārskata par Latvijas nacionālo drošību kopsavilkumā ne velti sacīts, ka “nacionālā drošība ir plašs jēdziens”. Tāpēc dokuments aptver teju visas dzīves jomas. Taču atzinumi par mediju lomu tā vai citādi iespraucas dažādās ziņojuma sadaļās, kas arī nav pārsteidzoši.
Piemēram, izklāstot riskus, kas saistīti ar “ārējās drošības vidi” un labi zināmajiem Maskavas pūliņiem iespaidot situāciju, pieminēta gan propaganda, gan “ietekmes pasākumi informatīvajā telpā”, gan mēģinājumi veidot “vadāmu aģentu tīklu”, tostarp “plašsaziņas līdzekļos”, gan arvien plašāk izvērstie “aktīvie pasākumi” sociālajos tīklos. Savukārt sadaļā par iekšējo drošību ir ieskicēta arī Latvijas pagaidām vēl tikai izstrādes stadijā esošā mediju politika, secinot, ka globalizācijas apstākļos īpaši elektroniskajiem plašsaziņas līdzekļiem nākas konkurēt ar pārrobežu medijiem. Citiem vārdiem, galvenokārt Kremļa kontrolētajiem televīzijas kanāliem, kuros šogad sevišķi bijuši “vērojami centieni diskreditēt NATO politiku, spējas un gatavību ievērot Ziemeļatlantijas līguma 5. pantu”. Pārskatā norādīts, ka svarīgi veidot sabiedrības kritisko domāšanu un izpratni par mediju piedāvāto saturu, kas novērstu iespējas dezinformēt un manipulēt ar informāciju. Pieminēts arī, ka Ministru Kabinets piešķīris finansējumu Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes monitoringa centra “administratīvās un juridiskās spējas palielināšanai”.
Tieši monitoringa jeb uzraudzības tēmas sakarā jāatgādina kaimiņu Lietuvas radio un televīzijas komisijas nupat pieņemtais rīkojums visiem valsts retranslētājiem pārcelt telekanālu “RTR Planeta” uz papildu apmaksājamo kanālu paketēm. To var uzskatīt par nopietnām sankcijām, un tās ir saistītas ar šajā Krievijas kanālā konstatēto kara propagandu un naida kurināšanu. Kas pavisam skaidri izpaudusies raidījumā “Svētdienas vakars ar Vladimiru Solovjovu”, kurā Žirinovskis aicinājis dot triecienus Turcijai un iznīcināt tās armiju. Bet varētu atcerēties vēl citas pārraides un minēt citus piemērus. Arī citus kanālus, kā “RenTV Baltic” un “NTV Mir”, kuru programmu retranslēšanu Lietuvas elektronisko mediju telpas uzraugi jau agrāk uz laiku pārtraukuši, reaģēdami, teiksim, uz valsts vēsturē nozīmīgo 1991. gada janvāra notikumu falsificētu attēlojumu. Šajā gadījumā nav runa par vēlmi aizliegt, jo mūsdienās pastāv tehniskas iespējas visiem skatīties gandrīz visu, bet par valsts attieksmi un pašcieņu, kas nav mazāk svarīga par mūsu bieži piesaukto viedokļu daudzveidību. Un reizēm valsts attieksme ir pat ārkārtīgi svarīga. Galu galā arī, piemēram, par Parīzē novembra melnajā piektdienā sarīkotajiem terora aktiem ir “viedokļu dažādība”, proti, parādās no cilvēknīšanas pozīcijām pausti “viedokļi”, taču tos neviens netiražē Francijas sabiedriskajā televīzijā un vispār mediju telpā citādi kā vien atmaskojošu komentāru vai vērtējumu pavadībā.
No pārskata par Latvijas nacionālo drošību izriet, ka Kremļa “pasākumi informatīvajā telpā” ir viens no “hibrīdkara nemilitārajiem komponentiem”, kuri ar mainīgu intensitāti tiek lietoti jau “ilgstoši”. Turklāt jāpiebilst – TV kanālu paku tirgotāji gādā, lai Latvijā netrūktu ne pārsvarā Krievijas auditorijai paredzētās produkcijas, ne tās, ko ražo Rietumiem. Britu analītiķis un bijušais producents Pīters Pomerancevs, kurš pats vairākus gadus strādājis Krievijas TV kanālos, apgalvo, ka ar to palīdzību vestās karadarbības mērķis ir “padarīt informācijas lauku netīru”, lai tajā nebūtu vietas racionāliem argumentiem. Varbūt tāpēc mūsu drošības vide ir tik bīstami piesārņota. Bet neviens īsti negrib meklēt slotu.
