Māris Antonevičs: Drošības publicistika (DP) 10
Viens no labākajiem uzmanības piesaistīšanas veidiem ir ierasties pasākumā ar nelielu nokavēšanos. Visi jau sapulcējušies, bet pasākuma “vaininieks” kavējas. Jau parādās nelielas satraukuma pazīmes, bet tur jau viņš nāk, skatienu un aplausu pavadīts. Nezinu, vai tieši šis bija tas iemesls, kāpēc Drošības policija savu pagājušā gada pārskatu izplatīja pēc tam, kad plašsaziņas līdzekļi (īpaši “Latvijas Avīze”) par to bija sākuši izrādīt pastiprinātu interesi, bet var just, ka par savu tēlu Jāņa Reinika vadītā iestāde šoreiz ir padomājusi. Pārskats ir veidots kā elegants buklets karmīnsarkanas krāsas (kā Latvijas karogam) vākos, ar tabulām un bildēm, kas, kā noprotams, ir nevis atrastas kaut kur interneta dzīlēs, bet pašu DP aģentu bildētas (tas vienlaikus arī apliecina, ka viņi ir klāt notikumos). Ievadā ir sirsnīga ģenerāļa J. Reinika uzruna “Godātais lasītāj!”, ko varētu salīdzināt ar žurnāla redaktora ievadrakstu.
Ja no noformējuma pievēršas saturam, komplimentus piemeklēt kļūst grūtāk. Lielākā daļa minēto faktu, organizāciju un personu ir agrāk zināmi, un žurnālisti tās jau vairākkārt aprakstījuši. Aleksandrs Gapoņenko, Viktors Guščins, Josifs Korens, Elizabete Krivcova, kā arī Illarions Girss, kurš beidzot izkāpis no sava domubiedra Vladimira Lindermana “ēnas” – par visiem viņiem var atrast plašu uzziņas materiālus “Latvijas Avīzes” iepriekšējo gadu publikācijās. Tās ir personas, kas neslēpjas, bet tieši pretēji – cenšas piesaistīt sev uzmanību. Tāpat arī Krievijas ideoloģiskie rupori “imhoclub” un “Format A3”, kas darbojas aiz diskusiju kluba izkārtnēm. Nav jābūt slepenajam aģentam vai īpašām spējām apveltītam analītiķim, lai šīs darbības pamanītu un secinātu, ka tās ir pretējas Latvijas valsts interesēm un potenciāli apdraud valsts drošību. No pārskata būtu gribējies uzzināt arī kādus jaunus atklājumus, taču tādu ir maz. Mediji gluži kā rozīnes no pīrāga izlasījuši atsevišķus iepriekš nezināmus faktus, piemēram, ka Krievija mēģinājusi savervēt kontrabandistus, kas savas noziedzīgās darbības dēļ ir “viegli ietekmējami un šantažējami”.
Būtiski ir tas, ka Drošības policija ir atklāti norādījusi uz Krievijas ietekmes aģentiem, līdz ar to tie vairs nav tikai subjektīvi novērojumi un vērtējumi, bet oficiāls atzinums. Tāpēc pārsteidzoši, ka, piemēram, ASV vēstniecība šādas organizācijas arvien dēvē par “pilsoniskās sabiedrības pārstāvjiem” (skatīt ziņu šodienas “LA”). No pārskata nekļūst skaidrs, cik efektīva ir DP pretdarbība Latvijas drošības apdraudētājiem, tas paliek aiz slepenības plīvura. Tiesa, viena piezīme liecina, ka iedzīvotāju kritiskā attieksme iestādē ir pamanīta. “Sabiedrībā atšķirīgu reakciju ir izraisījuši atsevišķi DP lēmumi izbeigt vai neuzsākt kriminālprocesus par dažu personu provokatīviem izteikumiem. Jāatzīmē, ka šīs izmeklēšanas tradicionāli ir juridiski sarežģītas, jo tajās ir rūpīgi jāsabalansē vārda brīvības un nacionālās drošības intereses. Turklāt to gaitā svarīga nozīme ir ekspertu sniegtajiem atzinumiem. Diemžēl patlaban Latvijā ir vērojams šādu ekspertu trūkums,” teikts pārskatā. Jā, nav viegli, taču pienāk laiks, kad ar secinājumiem un roku plātīšanu vien nepietiek.
