Drošības policijas tango 0
Latvijas vara pret ekstrēmistiem cenšas cīnīties ar birokrātiski lēnām metodēm, turklāt vairāk pēta sekas, nevis novērš cēloņus, neļaujot nelabvēļiem sasniegt pret Latvijas valsti vērstos mērķus – tāds iespaids rodas, vērojot drošības iestāžu dīvaino tango ar Lindermanu un viņa domubiedriem.
Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks nu ir saņēmis gaidīto biedrības “Dzimtā valoda” finanšu pārskatu, kas, spriežot pēc viņa agrākiem izteikumiem, atraisīšot drošībniekiem rokas. Lindermans uzrādījis, ka referenduma organizēšanai pērn tērējis 16 766,49 latus plus pāris tūkstošus šogad, par kuriem pārskats vēl nav jādod. Protams, tikai naivs vientiesis noticēs, ka tik vērienīga kampaņa sarīkota par tik mazu naudu, tāpēc Drošības policija nākusi klajā ar jaunu paziņojumu: Lindermana pārskats būs jāpārbauda Valsts ieņēmumu dienestam. Nu ko, labi, ka ne Tikumības policijai.
Vai tiešām nav skaidrs, ka Lindermans un viņa izveidotā organizācija ir tikai skrūvīte plašākā sistēmā? Kāda jēga VID tērēt enerģiju, pētot vienas biedrības pārskatu, ja skaidrs, ka tas nu gan nebūs oficiālais kanāls, pa kuru ieplūdināt naudu?
Protams, ja ir vajadzīga darbības imitācija, tad “Dzimtās valodas” pārskati tam var noderēt, tomēr šobrīd lielāka uzmanība būtu jāvelta nevis jau notikušajam referendumam, bet tā organizētāju nākotnes darbībām.
Lai gūtu ieskatu, nevajag pat algot spiegus un noklausīties telefonsarunas, bet palasīt pēcreferenduma izteikumus presē. Piemēram, Aleksandra Gapoņeno interviju “NRA” (24. februārī) un Vladimira Lindermana interviju Krievijas aģentūrai “Regnum” (22. februārī).
Gan viens, gan otrs sāk ar galveno – referenduma mērķis nebija valsts valodas statuss krievu valodai (pagaidām ne), bet atbalstītāju mobilizācija. A. Gapoņenko: “Jau sākotnēji tie, kas organizēja referendumu, saprata, ka tas būs krievu kopienas mobilizācijas instruments. Etniskas mobilizācijas. (..) Turpmāk galvenais ir – saglabāt pareizu krievu kopienas noskaņojumu. Mēs par to atbildam.”
V. Lindermans: “Pirmais mērķis – vienot Latvijas krievu iedzīvotājus, likt viņiem pārvarēt viņu nedrošību par saviem spēkiem, kas līdz šim bija. Otrkārt, pievērst starptautisku uzmanību starpnacionālajām attiecībām Latvijā.”
Bet ko tad darīt ar mobilizētajiem un viņu “pareizo” noskaņojumu jeb, Gapoņenko vārdiem, to, ka “divas piektdaļas ir izvirzījušas jautājumu par esošā režīma un to pārstāvošās elites nomaiņu”? (Izcēlums mans. – M. A.)
Jaunais režīms izskatītos šādi:
1. Saeimas atlaišana septembrī vai oktobrī. Decembrī – jauns parlaments un jauni deputāti no jaunām partijām.
2. Referendums par nepilsoņu tiesībām vēlēt pašvaldību.
3. Pilsonības piešķiršana bez jebkādiem nosacījumiem “tiem cilvēkiem, kuri to vēlēsies saņemt”. (Zīmīgi, ka Gapoņenko šajā frāzē nemin nepilsoņus un pat ne Latvijas pastāvīgos iedzīvotājus, no kā var arī secināt, ka pilsonība pienāktos visiem imigrantiem, kas te ierodas – tāds kā padomju kolonizācijas politikas turpinājums).
4. “Mēs uzskatām, ka tas nav mūsu valsts aparāts. Jo tur nav mūsu pārstāvju.” Iesākumam pietikšot ar 15% krievu ierēdņu. Te būtiski atzīmēt, ka tiek likti aizmetņi oficiālai segregācijas politikai, kad, pieņemot darbā valsts iestāžu darbiniekus, tiek vērtētas ne tikai viņu prasmes, bet arī tautība.
5. Jauna politiskā nācija.
“Mēs vairs nerimsimies nekad,” sola Gapoņenko, piedraudot – ja valdošā elite nenomainīsies, “krievu protesta kustība izies ārpus tiesiskuma ietvara”.
Salīdzinot ar iepriekšminēto punktu autoru Gapoņenko, Lindermana atklātie plāni šķiet nedaudz piezemētāki, tehniskāki, lai gan, iespējams, viņa domu gājiens vienkārši nestiepjas tik tālu kā biedrības ideologam.
Lindermans sola:
1. Oficiālu statusu krievu valodai Daugavpilī un citās Latgales pilsētās. “Latgalē mums ir visas tiesības uz pieklājīgu spiedienu. Sāksim ar simboliskiem soļiem, piemēram, topogrāfiskajiem rādītājiem krievu valodā. Vai, teiksim, bloķēsim valodas inspekcijas darbu, pretī piedāvājot bezmaksas latviešu valodas kursus. Ja nekas netiks darīts, mēs paši izkārsim plāksnītes divās valodās.”
2. Jaunas partijas veidošanu un līdzdalību pašvaldību vēlēšanās.
Interesanti, ka par “Saskaņas centru” diezgan skeptiski izsakās gan Gapoņenko, gan Lindermans. Gapoņenko klāsta: “SC” sevi nepozicionē kā krievu partija. Viņi saka: “Mēs esam sociāldemokrātiska partija. Jā, Nils Ušakovs mūs atbalstīja, taču viņš nepārstāv krievu kopienas intereses. Viņš nevar noregulēt situāciju. (..) Viņam nav krievu kopienas nākotnes redzējuma, nav tās vadības mehānisma. Krievi, visticamāk, atbalstīs viņa kandidatūru Rīgas mēra, bet ne krievu kopienas vadītāja amatam.” Lindermans “SC” sauc par “konformistisku partiju”, taču kopumā viņa attieksme ir pozitīva – varot sadarboties.
Šīs ieceres derētu papildināt ar pavisam svaigām atziņām no Krievijas. Latvijā notikušais referendums par krievu valodas statusu esot tikai sākums, intervijā portālam “Russkij mir” paziņojis Krievijas NVS un ārvalstīs dzīvojošo tautiešu lietu federālās aģentūras vadītājs Farits Muhametišins. Latvijā referenduma rezultāti nav uzskatāmi par neveiksmi, bet gan par pamatu tālākām aktivitātēm. Turklāt ne tikai Latvijā! Līdzīgs referendums tiekot gatavots arī Igaunijā, atklāj Krievijas amatpersona, piebilstot, ka referenduma rīkošanas kampaņa “parādījusi pasaulei, ka mūsu tautieši nav margināļi, bet konsolidēta sabiedrības daļa”.
Kārtis ir izaicinoši uzmestas galdā. Jautājums: kāds ir Drošības policijas, Nacionālās drošības padomes u. c. atbildīgo iestāžu pretdarbības plāns? Vai tiek gaidīti vēl kādi oficiāli ziņojumi un pārskati?
