Māris Zanders: Drošības policija kā zilonis trauku veikalā 6
Ņemot vērā, ka liela daļa sabiedrības lieto internetu mobilo sakaru ierīcēs, Drošības policijas (DP) aicinājumu bibliotēku darbiniekiem pievērst uzmanību tam, vai apmeklētāji nemeklē internetā no drošības viedokļa aizdomīgu informāciju, derētu papildināt ar līdzīgu uzsaukumu, piemēram, sabiedriskā transporta lietotājiem. Vai oficiantiem.
Šī nav pirmā reize, kad drošības iestāžu publiski paziņojumi izraisa saīgušu neizpratni vai jautrību, tomēr, ja noliekam malā šķendēšanos, jautājums būtībā ir par to, ko pati sabiedrība var darīt savas drošības labā.
Tomēr tas nav darāms tā, kā, šķiet, iedomājas DP. Pirmkārt, informācijas avoti mūsdienās ir ārkārtīgi dažādi. Otrkārt, ja runa ir par radikalizēšanos, tad ir ļoti grūti modelēt, kas konkrētajā cilvēkā to var izraisīt. Nav jāapmeklē ar teroristiem vai radikāļiem saistītas vietnes internetā – kādam var pilnīgi pietikt ar lekni sazēlušo dažādas ievirzes t. s. sazvērestības teoriju lasīšanu, kuras rezultātā rodas, pieklājīgi sakot, savdabīgs skatījums uz pasauli un metodēm, kā situācija maināma. Fanātisms var izdīgt no ļoti dažādām sēklām. Līdz ar to jāšaubās, vai sabiedrība – pat pieņemot, ka tā būtu gatava uzņemties “modrās acs” funkcijas, – var pamanīt, kas notiek tās locekļu prātos, vērojot, ko šie līdzcilvēki lasa, skatās vai klausās.
Ja tomēr pieņemam, ka sabiedrība var līdzdarboties drošības uzturēšanā, tad tas – lai cik banāli skan – ir saistīts ar sarunāšanās kultūras, ja vēlaties, sarunāšanās ieradumu līmeni. Atšķirīga viedokļa strauja un lakoniska apzīmēšana par “stulbumu” (un vēl daudzie varianti…) arī vecina šī atšķirīgā viedokļa paudēja iespējamu radikalizēšanos. Vienalga, vai runa ir par sociālajiem tīkliem, darbavietu vai ģimeni. Tiesa, veidojas asimetrija – diez vai var apgalvot, ka jēdzīgu diskusiju kultūra var mainīt kāda uzskatus, te nevajadzētu lolot lielas cerības, tomēr vienlaicīgi var pilnīgi droši apgalvot, ka diskusiju nolaišanās līdz lamām šī cilvēka vai grupas uzskatus tikai nostiprinās. Citiem vārdiem sakot, izvēle ir starp neskaidru, apšaubāmu un viennozīmīgi sliktu rezultātu. Nav spoži, bet ar to jārēķinās.
Šādā situācijā DP nevajadzētu uzvesties kā zilonim trauku veikalā. Piemēram, vai nepārspējamiem intelektuāļiem specdienestos nav ienācis prātā, ka “pastiprināta interese par islāmu” kā pazīme, kurai jāpievērš uzmanība, var izraisīt vēlmi speciāli, kā saka, pakacināt, šādu interesi it kā izrādot? Neteikšu, ka šāda uzvedība būtu konstruktīva, bet kādēļ tādu provocēt? Vai spožajiem cilvēka psihes pazinējiem DP nav ienācis prātā, ka bibliotekāri publiski paudīs savu neizpratni par ideju – kaut tāpēc, ka cilvēkam ir raksturīga nevēlēšanās palikt, atvainojos par žargonu, malējam dīvainās situācijās? Pat ja bibliotēkās strādājošie ir kaut ko pārpratuši, tad varbūt problēma ir nespējā domu noformulēt? Vai analītiskās domas spīdekļi nepieļauj domu, ka nu medijos izskanējusī ziņa var mudināt secināt, ka specdienesti patiesībā nemāk strādāt ar ekstrēmisma tēmu? Papildus jāpatur prātā, ka publikai nav jāspēj kompetenti nošķirt vietējos dienestus, attiecīgi DP kļūmes ietekmē arī viedokli par, piemēram, Satversmes aizsardzības biroju.
Vismaz pagaidām jāsecina, ka labāk, lai DP nodarbojas ar t. s. naida runu, bet nelien prevencijas lauciņā. Ir muļķīgi smieties vai lamāt specdienestus tāpēc, ka normālam ierindas pilsonim nav viegli saprast, ar ko tie īsti nodarbojas. Specdienesti sabiedrībai ir vajadzīgi, jo tiem ir juridiskas tiesības vērsties pret tiem, kuri jau aicina uz vardarbību, jau izplata naidu, vai plāno savu ekstrēmismu īstenot dzīvē. Savukārt ar demokrātiskai sabiedrībai nepieciešamo vērtību uzturēšanu jānodarbojas sabiedrībai pašai. Taisnība, ka Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis un iedzīvotāju struktūra vien nav garantija pret ekstrēmismu, t. sk. islāma, bet tieši tādēļ pret šo tēmu jāizturas nopietni, nevis, kā saka, ķeksīša (“esam veikuši sabiedrības iesaisti”) formā.
