Uldis Šmits: Drošības nauda 1
Vai NATO dalībvalsts ASV prezidentam vienmēr jāpiesauc Ziemeļatlantijas līguma 5. pants? Tā liek vaicāt diskusija, kas medijos izvērtās pēc tam, kad Donalds Tramps to nepieminēja savā pirmajā Eiropas turnejā (alianses sanāksmē Briselē un G7 samitā Sicīlijā). Iepriekš visi bija ieciklējušies uz Trampa izteikumiem, bet viņš ir paguvis sarunāt tik daudz, ka tagad ar skubu tiek analizēts arī viņa nepateiktais, paturot prātā Vašingtonā ievadīto izmeklēšanu par Maskavas iejaukšanos ASV vēlēšanās un Trampa priekšvēlēšanu komandas aizdomīgajiem sakariem. Droši vien šaubu ēna viņu pavadīs līdz pat prezidentūras beigām neatkarīgi no tās ilguma.
Tiesa, vārdiem politikā ir liela nozīme. Baraks Obama bija paguvis pieradināt eiropiešus pie cita stila, citām mērauklām un prognozējamas rīcības, kas gan ne vienmēr deva gaidītos rezultātus. Piemēram, sabiedrotajiem adresētie pedagoģiski izsvērtie aicinājumi atvēlēt aizsardzībai 2% no iekšzemes kopprodukta – uzrunātie piekrītoši māja ar galvu, tomēr pārāk nesteidzās. Trampa priekšvēlēšanu prātojumi par “novecojušo” NATO un vēlāk pēc stāšanās amatā paaugstinātais tonis pret valstīm, kas “nemaksā tik, cik tām vajadzētu” maksāt, daudziem nepatīk, taču spiež politiķus pieņemt skaidrus lēmumus. Saistības nepildošās dalībvalstis nu ir apņēmušās šogad sastādīt rīcības plānus aizsardzības budžetu palielinājumam, lai līdz 2024. gadam sasniegtu prasītos divus procentus, un tāpat tiek konkretizēti militārie iepirkumi un dalība operācijās. Savukārt ASV plāno veltīt vairāk līdzekļu militārās klātbūtnes pastiprināšanai Eiropā. Kaut arī tas, protams, vairāk ir Vašingtonas varas sistēmas, nevis Trampa personisks nopelns.
Viņa pārsvarā “tvītu” līmenī paustās nostādnes, ko reizēm mēģina izvērst valsts sekretārs Rekss Tilersons vai kāds cits atbildīgais, joprojām nesniedz nepārprotamu atbildi, kā izpaudīsies lozunga “Amerika pirmajā vietā” īstenošana Baltā nama ārpolitikā. Arī attieksmē pret Eiropu, kas bija pacentusies pielāgoties Trampam NATO saietā un cerējusi uz kādu atbildes žestu – G7 ietvaros paustu apstiprinājumu, ka ASV ievēros t. s. Parīzes klimata vienošanos.
Nesen prese un eksperti plaši apcerēja Trampa un Merkeles sava veida neklātienes vārdu pārmaiņu. Vācijas kanclere aizritējušās Trampa Eiropas vizītes un tuvojošos Bundestāga vēlēšanu iespaidā paziņoja, ka laiki, kad varējām paļauties uz citiem, ir garām, tāpēc eiropiešiem “jāņem liktenis savās rokās”. Turpretī Tramps iecienītajā mikroblogošanas vietnē sūrojās par ASV milzīgo deficītu tirdzniecības apgrozījumā ar Vāciju, kas turklāt pienācīgi neuztur armiju. Burtiski dažas stundas vēlāk Baltā nama preses sekretārs klāstīja, ka Trampa attiecības ar Merkeli ir ļoti labas un ka Eiropa ir svarīgs sabiedrotais. Maija nogalē Vašingtona pat raidīja signālu – ir vērts turpināt sarunas par ASV un ES brīvās tirdzniecības līgumu jeb TTIP. Berlīne no savas puses pasteidzās uzsvērt kancleres transatlantisko pārliecību.
Merkele, tiekoties ar Indijas premjeru, tomēr atkārtoja, ka Eiropai jābūt pasaules arēnā aktīvam spēlētājam. Tas zināmā mērā sasaucas ar frāzi par likteņa ņemšanu savās rokās un to, kāda būs vai varētu būt vāciešu loma tajā visā. Mūsdienās par Vāciju vairs nevar sacīt “ekonomisks milzis, bet politisks punduris”, jo valsts ietekme pēdējos gadu desmitos ir strauji augusi. Taču šodienas realitātē politiskā ietekme cieši saistās ar militārajām spējām, kuras – Trampam taisnība – diezgan tālu atpaliek no Berlīnes finansiālajām iespējām, lai gan 1,2% no IKP, ko bagāta valsts atlicina aizsardzībai, naudas izteiksmē šķiet daudz un ierindo Vāciju devītajā vietā pasaulē. Krietni sliktākā ekonomiskajā situācijā esošās Francija un Apvienotā Karaliste tomēr izdod vairāk un tām ir jāuztur kodolspēki. Politiski NATO tika radīta brīvās Eiropas aizstāvībai, tāpēc pašu eiropiešu ieguldījumam aliansē vajadzētu būt šim mērķim atbilstošam. Vai, citādi sakot, jāņem liktenis savās rokās.
