Drošības apstākļos viegli būt liberālam, multikulturālam un politkorektam 0
“Latvijas Avīzes” 9. janvāra numurā publicēta žurnālistes Daces Kokarevičas aptauja “Demokrātija nav futbola spēle”, kuras temats ir referendums par valsts valodas statusa piešķiršanu krievu valodai.
Viens no intervētajiem ir Juris Dreifelds, Kanādas Broka universitātes profesors, pazīstams un cienīts latviešu sabiedrībā gan Kanādā, gan Latvijā. Savas pārdomas profesors beidz ar aicinājumu balsot pret krievu valodu, noslēdzot ar vārdiem “Latvieti, nepadodies, bet ej balsot!” Es viņam simtprocentīgi piekrītu.
Tomēr viņa intervijas lielāko daļu aizņem nicinoši uzskati par Nacionālo apvienību. Profesors Dreifelds komentē: “Pirmā neapdomātā provokācija jau nāca no mūsu, latviešu, puses. Dažu latviešu prasība pārveidot visas valsts dotētās izglītības iestādes par latviešu valodas mācību iestādēm nebija prāta darbs, sevišķi ņemot vērā jau iepriekšējo “sacelšanos”, kad pārveidoja vidusskolas izglītību, prasot, lai vismaz 60% tiktu mācīti latviski… To der iegaumēt mūsu tīriem dzintariem, kuri vai nu naivitātes dzīti, vai politisku apsvērumu dēļ veidojuši provokatīvos valodas izlēcienus…”
Šoreiz neapdomāti šķiet profesora Dreifelda vārdi, nevis tīro dzintaru prasība pēc izglītības latviešu valodā (tīrie dzintari – tā profesors ironizē par “Visu Latvijai”). Šī prasība – izglītība tikai valsts valodā – ir stūrakmens mūsu tautas pastāvēšanā un dažādo etnisko grupu integrēšanā. Ilgtermiņā – mieram un labklājībai valstī. Pāriet uz valsts finansētu izglītību tikai latviešu valodā ir prioritāra, absolūta nepieciešamība, ja vēlamies, lai tāda Latvija pastāvētu. Prasīt izglītību latviešu valodā nav nekāds “provokatīvs izlēciens”, bet gan mūsu tiesības un svēts pienākums. Kādā valodā bērns mācās, tāds viņš būs. To redzam kā citās valstīs, tā mūsējā un mūsu diasporā. Trimdas trešās vai ceturtās paaudzes lielais vairākums ir asimilējušies savās mītnes zemēs, jo viņi ir gājuši mītnes zemes valodas skolās. Un nebija jau citas izvēles, jo nekur citur pasaulē tāds krievvalodīgo skolu absurds nepastāv, kā tas ir pie mums. Tas, ka neliela trimdas daļa vēl joprojām ir latviska, ir lielā mērā mūsu sestdienas vai svētdienas skoliņu un vasaras nometņu nopelns.
Agrāk vai vēlāk mums būs šai “neapdomātajai provokācijai” jāķeras klāt. Protams, būs protesti, lamāšanās un draudēšana, kā tas bija pieminētās iepriekšējās “sacelšanās” laikā. Kā tas bija, kad igauņi novāca bronzas zaldātu. Nu, un?
Zinot, kādos apskaužamos superdrošības apstākļos atrodas Kanāda, viegli būt liberālam, multikulturālam un politkorektam. Pavisam citādas izskatās lietas, atrodoties blakus simtreiz lielākam, agresīvam un ļaunprātīgam kaimiņam. Vēl sliktāk, ja valstī dzīvo 187 000 liela cilvēku grupa – vai nu piektā kolonna, vai vientieši, kas ļāvuši sevi sakūdīt uz neapdomātu parakstīšanos pret valsts Sa-tversmi, valodu un pamatnāciju. Šādos apstākļos tīro dzintaru nostāja ir daudz pieņemamāka nekā liberālās, multikulturālās un politkorektās idejas. To viņi ir pierādījuši ar savu nopietno, nevainojamo darbību Saeimā, bez izņēmuma vienmēr balsojot par Latvijas un latviešu tautas interesēm. Bet, lai nu kādi mums katram būtu uzskati, piedalīsimies referendumā un balsosim PRET krievu valodu kā otro valsts valodu Latvijā. Lai atkārtots profesora Dreifelda aicinājums: latvieti, nepadodies, bet ej balsot!
