Māris Zanders: Drošība nav tikai tanki 2
Ministru kabineta 24. septembra sēdes atklātā daļa, iespējams, nebija īstā vieta atklātām diskusijām par Iekšlietu ministrijas izstrādāto Nacionālās drošības koncepcijas projektu, tomēr pamatoti bija tieslietu ministra aizrādījumi un jautājumi par to, kā tad atbildīgajām institūcijām Latvijā veicas ar drošības ekonomisko aspektu nodrošināšanu.
Pieļauju arī, ka daudziem attieksme pret šo jautājumu patiesībā ir diezgan relaksēta – naudas “atmazgāšana” ir sens rūpals, ar to nodarbojas, saudzīgi izsakoties, ne jau tikai Latvijā, un kāda mums vispār daļa gar citu zemju nodokļu inspekciju vai tiesībsargu problēmām.
Moralizēšana patiešām lieka, tomēr jāņem vērā, ka šādu naudas plūsmu apkalpošana, ja tā izvēršas plašumā, sāk veidot veselu ekonomikas nozari, kuru savukārt apkalpo citas nozares. Citiem vārdiem sakot, nav runa par vienkārši cinisku (labi, pragmatisku) iespējas izmantošanu, runa ir par nonākšanu zināmā atkarībā no nepārprotami nestabila ienākumu avota.
Ņemot vērā, ka diskusijas par koncepciju vēl būs arī parlamentā, Bordāna domu gaitu derētu papildināt ar vēl citu ekonomiskās drošības aspektu, kas koncepcijā (28. lpp.) lakoniski aprakstīts tā: “Ārvalstu investīciju piesaistē vienlaikus svarīgi ir nodrošināt kontroles mehānismu, lai novērstu iespējas ar investīciju starpniecību pārņemt kontroli pār stratēģiski nozīmīgiem uzņēmumiem vai nozarēm.”
Tā nav. Armēnijas ekonomikas atkarība no Krievijas ierobežo Armēnijas ģeopolitisko manevru iespējas, savukārt vairākās Centrālāzijas valstīs (Kazahstānā tieši pēdējo nedēļu laikā) cilvēki protestē pret Ķīnas, viņuprāt, neadekvāti lielo ietekmi uz šo valstu ekonomiku. Ja kādam liekas, ka tā ir salīdzinoši vāji attīstītu valstu problēma un uz mums tā neattiecas, ir vērts pameklēt informāciju par Krievijas un Ķīnas investīciju strīdīgo raksturu Balkānu reģionā, pat Ungārijā un Grieķijā.
Nav runa par protekcionismu vai vēršanos pret kapitālismu. Vienkārši ir jāsaprot, ka mūsdienās biežāk nekā agrākajos gadsimtos militāros ietekmēšanas instrumentus kādas teritorijas vai kopienas kontrolēšanai aizstāj ekonomiskās sviras. Ir sajūta, ka mēs labi saprotamu iemeslu dēļ (Krievijas agresija pret Ukrainu u. c.) draudus pirmkārt un galvenokārt saprotam ieroču žvadzināšanas vai apmelojumu kampaņu formā, ekonomisko dimensiju atstājot novārtā.
Vienlaikus starp uzskaitītajiem faktiski nav vēl kāda, kas pieminēts tikai, tēlaini izsakoties, garāmejot (3. lpp.): “Arvien nozīmīgāka kļūst klimata pārmaiņu starptautiskā drošības dimensija.” Šo tēmu nevajadzētu vulgarizēt, lai pēc tam sacenstos asprātībās. Skaidrs, ka neviens dienests nevar līdzēt klimata pārmaiņu izraisītu vētru vai karstuma viļņu gadījumā.
Klimata pārmaiņas nenozīmē tikai laika apstākļus. Kaut cik apjausta ir likumsakarība starp šīm izmaiņām un migrācijas plūsmām – cilvēki masveidā dodas prom ne tikai konfliktu, bet arī ūdens trūkuma un resursu noplicināšanas rezultātā.
Tāpat klimata pārmaiņas savienojumā ar globalizāciju (cilvēku un preču kustību) nozīmē mūsu, kā saka, platuma grādiem neraksturīgu organismu parādīšanos, par kuriem mēs labākajā gadījumā nezinām, kā tie mijiedarbosies ar mūsu ekosistēmām (augi, insekti utt.), sliktākajā – ir skaidrs, ka labi nebūs (parazīti, slimības).
Ir bezjēdzīgi pašiem sevi tracināt ar apokaliptiskām ainām, tomēr klimata pārmaiņu izraisītās blaknes kļūst par reālu drošības apdraudējumu, un tās ir aukstasinīgi jāanalizē, lai sagatavotos.