V. Krustiņš: – Tagad svaigākais lozungs, ko lieto gan presē, gan pasākumos, ir “Krievi nepadodas!”. Kam viņi nepadodas? Pēc referenduma par valsts valodas statusu krievu valodai vairākkārt jautājām politiķiem, kāpēc netiek organizēts pētījums, kas noskaidrotu Latvijas krievu noskaņojumu. Tagad tāds pētījums it kā tapis, bet patieso ainu tas neatklāj. Ja vien tam nav kāda slepenā daļa, kas publikai nebūtu rādāma. 24
R. Dzintars: – Pētījuma dati diez vai parādītu kaut ko pārsteidzošu. Latvijā dzīvojošie cittautieši nedomā vienādi. Ir liela daļa, kas noskaņoti Latvijai draudzīgi, ir integrējušies un atbalsta mūsu vērtības. Tajā pašā laikā ir arī pietiekami daudz cilvēku, kuru izpratne par Latvijas valsti un tās pamatiem stipri atšķiras no tā, kas ierakstīts Latvijas Republikas Satversmē. Jautājums – kā ar šo sabiedrības daļu komunicēt? Un, ja krievu avīzēs parādās šādi virsraksti, tomēr prasītos aktīvāka Drošības policijas rīcība – kaut vai saruna ar redaktoru. Te vairs nav runa par vārda brīvību, jo “garoziņa” kļūst biezāka par pašu maizi – tur var gan aplauzt zobus, gan aizrīties.
V. Zatlers: – Es jau teicu, ka avīzes īpašnieks ir Krievijas elitei tuvu stāvoša persona, un šī politika tiek koordinēta. Tāpēc arī šādu virsrakstu parādīšanās nav nejaušība. Tā ir noskaņojuma veidošana. Ja paskatāmies vēsturē, atradīsim interesantas likumsakarības – komunistiskais režīms iesaistījās konfliktā ik pēc 12 gadiem: 1956. gads – Ungārija, 1968. gads – Čehoslovākija, 1980. gads – Afganistāna. Putina režīms karo ik pēc sešiem gadiem – Čečenijas pirmais karš, Čečenijas otrais karš, Gruzija, tagad – Ukraina. Katru reizi karošanas tehnika tiek pilnveidota un šobrīd mēs redzam pavisam ko citu nekā pirms sešiem gadiem Gruzijā. Mums jāiet līdzi laikam un jāpielāgojas gan militārā jomā, gan politiski.
R. Dzintars: – Tieši pielāgošanās jaunajiem apstākļiem un ātra reakcija šobrīd ir Rietumu demokrātijas vājā vieta. Putins kā autoritārs lielvaras vadītājs var rīkoties ļoti ātri un gandrīz vienpersoniski izlemt svarīgus jautājumus, bet Rietumu pasaulē katrs solis tiek saskaņots, ilgi diskutēts, atlikts. Mazākā mērogā tas redzams arī Latvijā. Divas dienas Doņeckas teroristu atbalstītāji netraucēti vāca ziedojumus Rīgā, kamēr tieslietu ministrs skaidri norādīja, ka likums to neļauj darīt, un tad bija Drošības policijas reakcija. Rīcībai bija jābūt jau pirmajā dienā. Es gan gribu piebilst, ka mēs nevaram tikai prasīt no specdienestiem. Algas, par kurām šobrīd strādā DP inspektori, ir diezgan nožēlojamas. Neatkarīgi no tā, vai nākamais iekšlietu ministrs būs no Nacionālās apvienības vai kādas citas partijas, mēs atbalstīsim algu palielināšanu DP darbiniekiem.
