Drošība kā maize ar garoziņu. Saruna ar Valdi Zatleru un Raivi Dzintaru 24
Vai ir izdarīts viss, lai Latvija justos droši? Ar bijušo Valsts prezidentu, Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju Valdi Zatleru un Nacionālās apvienības līderi, Saeimas Valstiskās audzināšanas apakškomisijas priekšsēdētāju Raivi Dzintaru sarunājas Voldemārs Krustiņš un Māris Antonevičs.
V. Krustiņš: – Ir vairāki fakti, kas liek satraukties par Latvijas drošību. Turklāt šajā gadījumā ne tik daudz par ārējo apdraudējumu, bet par to, kas notiek pašu mājās. Vairākas personas ir paziņojušas, ka no Latvijas aizbraukušas uz Ukrainu karot. Ždanokas partija nodibinājusi sadarbību ar Krimas partiju, kas ir demonstratīvs pliķis Latvijas oficiālajai ārpolitikai. Rīgas centrā notiek dažādi pasākumi, kuros vicina fiktīvu valstu karogus. Taču pretdarbība nav jūtama, valsts vara pat nav izteikusi principiālu nosodījumu. Piemēram, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs ”LA” žurnālistam atbildēja, ka nevajagot reaģēt uz Ždanokas darbībām, jo “mēs tikai pievērsīsim šiem margināļiem nepelnītu uzmanību”. Mēs uzskatām, ka pietrūkst enerģiskas rīcības, jo valsts nevar justies droša, ja tai mājās nav kārtības. Kāds ir jūsu viedoklis? Varbūt mēs velti bažījamies?
V. Zatlers: – Tāpat kā nevar izcept rupjmaizi bez garoziņas, arī demokrātiju un vārda brīvību mēs nevaram dabūt bez šādas “garoziņas”. Ja gribam saglabāt savu identitāti, kuras sastāvdaļa ir arī demokrātiska valsts, tad jārēķinās, ka būs jāsastopas ar dažādiem uzskatiem.
– Te ir darbības, ne uzskati vien…
– Vispirms par tiem Latvijas iedzīvotājiem, kas, iespējams, karo Ukrainā. Likums to neatļauj. Neviens Latvijas pilsonis nevar karot svešā militārā vienībā, ja viņš nav pajautājis valdībai atļauju. Ja viņš to dara, turklāt iesaistās kādā veidojumā ar teroristiskām pazīmēm, tad Latvijas likumi jau šobrīd par to paredz ļoti bargu sodu. Līdz pat mūža ieslodzījumam! Ja viņi tepat Ludzas mežos spēlē video “spēlītes” ar ieročiem rokās, arī tas ir likuma pārkāpums – neatļauta ieroču nēsāšana, aicinājums uz vardarbību – un arī par to ir paredzēts sods. Tāpēc drošības iestādēm jānoskaidro situācija un jārīkojas.
M. Antonevičs: – Bet vai drošības iestādēm jāiesaistās tikai tad, kad jau ir pierādījumi par pretlikumīgām darbībām? Vai nebūtu jāveic preventīvas darbības? Visas šīs personas jau agrāk bija redzamas Lindermana rīkotajos pasākumos, kuriem nekādi šķēršļi netika likti. Tas tikai pierāda, ka no idejām līdz darbībām nav nemaz tik plats solis.
– Šis gan nav pirmais gadījums, kad Latvijas valsts piederīgie neatļauti iesaistās karadarbībā. Ir arī tādi, kas karojuši Sīrijā un citur… Šajā ziņā Latvija ne ar ko neatšķiras no citām valstīm. Vienmēr atradīsies kāds apsēsts ekstrēmists.
– Mans jautājums bija par to, vai viņus ir iespējams laikus izskaitļot un neitralizēt? Un Latvijas gadījumā tas bija iespējams, jo viņi sevi bija atklājuši jau labu laiku pirms Ukrainas notikumiem.
– Te jārunā par to, cik efektīva ir Drošības policija. Man septiņus gadus ir bijusi iespēja sekot tās darbam, un varu apgalvot, ka DP tiešām māk labi atbruņot, diskreditēt un padarīt vājas radikālas organizācijas. Te var minēt pavisam svaigu piemēru, kad Rīgā tika vākti ziedojumi Doņeckas un Luhanskas separātiskajām organizācijām – tikko ziedojumu vācēji pārkāpa likumu, viņus pašus nekavējoties “savāca”. Laiks mums sagādā arvien jaunus izaicinājumus, kas iepriekš nav bijuši. Piemēram, dīvainu teritoriju dīvaini karogi, kas nekur nav īsti definēti, bet kuru politiskā nozīme tomēr ir skaidra. Acīmredzot tomēr būs vajadzīgas likumu izmaiņas, lai drošības iestādēm “atraisītu” rokas. Ja Iekšlietu ministrija un Tieslietu ministrija operatīvi rīkotos, mēs šādus likumus varētu pieņemt vēl šīs Saeimas darbības laikā.
V. Krustiņš: – Es gan neredzu, ka Drošības policijai ir bijusi liela vēlēšanās apkarot šīs parādības. Tās darbība vairāk atgādina kaķa un peles spēli. Ja pele būs tik neuzmanīga, ka izlīdīs ārā no alas, tad kaķis to varbūt noķers…
– Drošības iestāžu preventīvās darbības nekad nebūs publiski redzamas. Prevencija nozīmē darbu slepenības režīmā.
R. Dzintars: – Es runāšu plašāk. Protams, ka mēs nezinām visu, ko dara specdienesti un daudzas darbības noteikti ir vērtējamas pozitīvi, ieskaitot jau pieminēto ziedojumu vākšanas epizodi. Taču ir lietas, kas uztrauc. Daudzi eksperti jau norādījuši, ka mūsdienās karadarbībai ir citas metodes, nekā tas bija, piemēram Otrā pasaules kara laikā. Pašlaik nozīmīga un varbūt pat izšķiroša ir cīņa par cilvēku prātiem un sirdīm. Es nesaku, ka Latvija šajā cīņā ir zaudējusi, taču mēs neesam labās pozīcijās. Informatīvajās kaujās mums ir bijis daudz smagu “ievainojumu”.
Pirmkārt, tā ir sašķeltā mediju telpa. Otrkārt, aktīvi darbojas pretvalstiskās organizācijas. Jā, var teikt, ka tās ir nelielas un mazietekmīgas, taču rezultāts, ko tās sasniedz, gan ir ietekmīgs un tas atspoguļojas gan krievu jauniešu uzskatos, gan darbībās. Treškārt, zaudējums ir arī valstiskās audzināšanas trūkums, ko Latvijas valsts līdz šim nav spējusi veikt pietiekamā apmērā.
Es runāju par sistēmu kopumā, jo noteikti ir atsevišķi policisti, atsevišķi žurnālisti un atsevišķi skolotāji, kuri savu darbu darījuši ļoti labi un viņiem personīgi nebūtu ko pārmest. Taču sistēmiskas darbības no valsts puses nav veiktas. Vai mēs varam iedomāties, ka Otrā pasaules kara laikā, piemēram, Lielbritānijā būtu brīvi pieejama Hitlera propaganda? Taču Latvijā šobrīd caur Krievijas televīzijas kanāliem nāk kara propaganda, bet Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome izliekas, ka viss ir kārtībā. Cik daudz pūļu mums vajadzēja, lai saskaņotu koalīcijā jautājumu par Mediju nodaļas izveidi Kultūras ministrijā!
Tāpat jautājums par valstisko audzināšanu ir gadiem vilcināts un tikai tagad Saeimas komisijās nodoti grozījumi Izglītības likumā, kas būtu pirmais solis šajā virzienā. Mazi solīši tiek sperti, bet tas notiek ļoti lēni. Un ne jau tāpēc, ka Krievija vai Ždanoka traucē. Tā ir pašu latviešu politiķu neizdarība un nespēja adekvāti novērtēt situāciju. No vienas puses, visi runā, ka Krievija ir agresorvalsts, no otras puses – uzturēšanās atļauju tirgošana rit pilnā sparā. Drošības policijai jātērē enerģija un resursi, lai pārbaudītu personas, kas vēlas tikt pie šīm atļaujām, lai gan to varētu izmantot lietderīgāk. No uzturēšanās atļauju tirgošanas mēs iegūstam gan tautsaimniecības izkropļojumu, gan nacionālās drošības riskus.
