Redze, reakcija un intuīcija – drošas braukšanas aspekti, ar kuriem jārēķinās 0
Atis Jansons, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Ik pēc noteikta laika automobiļu vadītājiem ir obligāti jāatrādās dakteriem autovadītāju medicīniskajā komisijā. Mediķi tad lemj, vai šoferīša veselības stāvoklis ir piemērots, lai turpinātu piedalīties ceļu satiksmē un vai tas ir iespējams ar iepriekšējiem noteikumiem.
Tomēr katrs ir pieredzējis, cik virspusējas dažkārt mēdz būt šādas pārbaudes. Tas gan nekādi nemaina faktu, ka cilvēka fiziskās veselības īpatnības ir tās, kuras nedrīkst nenovērtēt. Ignorējot savu varēšanu, tostarp dabas doto spēju (vai nespēju), ir risks apdraudēt ne tikai savu, bet arī līdzcilvēku drošību un pat dzīvību.
Kad esam nolikuši savu braucamo uz kārtīgām riepām, kuras var uzskatīt par ātra un droša brauciena nepieciešamu pamatu, ir svarīgi iedziļināties arī paša braucēja īpašību un īpatnību dzīlēs.
Laiks pašizpētei jāatvēl arī tādēļ, lai nejauši neiedomātos, ka drošību var nopirkt par naudu. Ir svarīgi apzināties, ka esam dažādi – kas vieniem šūpulī par pliku velti ielikts, citiem var nekad nebūt pieejams. Ne Dieva dotie, ne pašu dzīvesveida “izkoptie” trūkumi paši par sevi lielākoties nav ne traģiski, ne fatāli, ja necenšas celt, ko nevar nest.
Auto dinamiskās spējas mūsdienās ir apbrīnas vērtas. Pilsētas un komforta siltumnīcā audzis vārgulis ar vienu vienīgu pēdas kustību var paātrināties tā, kā nespēj pat leopards, un izbaudīt tik perfektu manevru, kāds dzīvajā dabā vienkārši nav iespējams. Visur paspēj un visu dabū pat tie, kuri mežā kā deģenerējušies sen būtu apēsti.
Bifokālās brilles – vērtība
Viens no nedaudzajiem fiziskajiem dotumiem, bez kura pat ar auto kustēties nevar, ir redze. Tiem, kuri acu ārstu pēdējo reizi apmeklējuši pirms daudziem gadiem, ir iespēja veikt minitestu pašiem. Redzes pārbaudes tabulu var atrast internetā. Atliek to izdrukāt, novietot aptuveni trīs soļu attālumā, un tests var sākties.
Ja varat pareizi un viegli noteikt aplīšu atvērumu orientējumu apakšējā rindā, viss ir daudzmaz kārtībā. Ja nevarat – ir vērts doties uz kādu labu optikas veikalu, kur redzes atkāpes no normas tiks jau precīzi izvērtētas un izgatavotas brilles.
Pie reizes jāsaprot, kā ir ar lasīšanu. Ja lietojat lasāmbrilles, kādu laiku iespējams iztikt bez tām arī pie stūres. Bet tikai tik ilgi, kamēr vajadzīgie “stikliņi” nav pārauguši atzīmi +2. Tālāk pavisam tuvu ir robeža, kad bez brillēm nevar lāgā redzēt mērinstrumentu rādījumus, un tad derētu sakrāt naudu labām bifokālajām – bez dioptrijām augšdaļā, bet ar piemērotiem plusiem apakšā.
Apžilbināt var atšķirīgi
Internetā uzmeklēto “lapu ar aplīšiem” var izmantot arī cita veida redzes pārbaudēm, kas noderīgas autovadītājiem. Piemēram, veikt eksperimentu, kurš ļaus apsvērt turpmāko nakts braucienu lietderību un koriģēt to režīmus. Nav arī manīts, ka līdzīgu provi veiktu kāds acu ārsts.
Kontroltablo tāpat janovieto trīs soļu attālumā. Aptumšotā istabā jāiededz gaisma. Ne sevišķi spilgta. Savukārt savā tiešā tuvumā (uz galda) jānovieto spilgta spuldze. Rokā – hronometrs. Trīs līdz piecas sekundes jāskatās tieši uz spuldzi, tad jāpavērš skats uz tablo un vienlaikus jāieslēdz hronometrs. Kad sākat normāli izšķirt mazākos aplīšus, jāfiksē laiks. Ja hronometrs rāda mazāk par desmit sekundēm, acu adaptāciju varot uzskatīt par normālu.
Faktiski rezultātu izkliede ir ļoti liela. Nelielai cilvēku daļai pietiek ar krietni mazāku laiku, lai atjēgtos. Tie ir laimīgie, kuri arī naktī braucot par pretimnākošo auto nenoregulētajām vai pat nepārslēgtajām gaismām tikai pavīpsnā. Krietni lielāks skaits testēto ir “normā”. Lai gan – arī desmit sekundes ir milzīgs laiks, ja auto turpina kustību ar 90 km/h. Tiek nobraukti gandrīz 300 metri, redzot ne gluži labi. Ja cipars ir lielāks vai, eksperimentu atkārtojot, acis sāk strauji nogurt, asarot – jāapzinās, ka neesat “pūce” un ar to nāksies rēķināties.
Neignorēt perifērās redzes defektus
Ne mazāk svarīga šoferim ir perifērā redze. Arī te aptuvenu orientāciju un pašnovērtējumu var dot mājas apstākļos veicams eksperiments. Skats jāfokuse uz aptuveni desmit metrus attālu priekšmetu. Rokas jāpaceļ sānis plecu augstumā. Jāpakustina delnas. Vai redzat kustību? Svarīga ir godīga atbilde, jo neviens taču to nevēro un nevērtē.
Ja neredzat, lenķis jāsamazina par 20 grādiem no katras puses. Kustība jāatkārto. Ja šajā reizē izdevās to ieraudzīt, tad labi. Tādam arī jābūt vidusmēra perifērās redzes leņķim. Ja tas ir lielāks – jums laimējies, ja mazāks – tas būtu jāņem vērā. Perifēro redzi varot nedaudz uzlabot, tomēr treniņi ir specifiski un darbietilpīgi. Tajā pašā laikā – ir cilvēki, kuri redz tikai tuneli – konusu, kura platums ir tikai 20–30 grādu, un tomēr brauc, lai gan nez vai vajadzētu…
Briļļu rāmji “perifērijā” neapšaubāmi traucē un, galvai kustoties, rada kairinošus blakusefektus. Tādēļ autobraucēja briļļu ietvariem vajadzētu būt smalkiem, neatstarojošiem. Vai vispār nebūt, lai gan arī lēcas mala gaismu lauž, un tātad no šī (krietni vērā ņemamā) traucēkļa izvairīties īsti nebūs iespējams.
Dzeltenās brilles – palīgs krēslā
Vēl viena savdabīga un gluži individuāla redzes problēma, kura vienam otram ļoti labam rallistam liegusi uzvarēt vai pat finišēt, ir vājums zemos kontrastos. Biezā miglā neredz neviens. Bet blāvā ziemas novakares gaismā, kad vienā tumši baltā, blāvā deķī saplūst ceļš, pļava, krūmi, kad vairs nav dienas, bet vēl nelīdz prožektori, viens brauc bez problēmām, cits padodas. Prātīgs, ja tas notiek pirms grāvja.
Eksperimentu vērta ir dzelteno aceņu lietošana šādos apstākļos. Tās gan ir diezgan dārgas, un nez vai šis kapitālieguldījums rentēsies, ja sniegotos klajumos aizmaldāties reti. Pats esmu nospriedis, ka tādas brillītes manā auto noteikti būs.
Suns skatās, vilks redz…
… vilkam skatīties nav laika. Nu ļoti jau man patīk šis sakāmais. Pat ja testu rezultāti likuši apmierināti smaidīt – nekļūstiet lepns. Vilks redz, galvu negrozot, neraustoties, ar visu savu garu un raibu mūžu nodzīvojuša zvēra būtību, kur galvenais uztveres mehānisms ir sestā maņa, intuīcija. Tieši tādam vajadzētu būt šoferim, kurš uzdrošinās braukt patiešām ātri.
Vai iespējams pateikt, kāda ir viņa biogrāfija? Iespējams. Lai gan ļoti aptuveni. Jo “labākajos gados” nebūt nenozīmē 40–50. Viens piedzims sirmgalvis, cits nomirst tā arī nepieaudzis. Katrā ziņā solīda pieredze (nevis 3–5 gadi, kad pirmie pašaizsardzības instinkti atkāpjas, bet krietns desmits vismaz) ir vēlama. Tāpat kā normāls kopējais veselības stāvoklis. Vismaz tāds, kas neliktu, pie stūres sēdot, pulsu bailīgi taustīt. Lai gan arī Latvijas autosporta vēsture zina gadījumu, kad smagi un neglābjami slims cilvēks, kurš arī pats to zināja, ar īstām sāpēm cīnoties, sasniedza augstu rezultātu sacensībās. Tiesa – vienreiz.
Ievērojamas priekšrocības ir tiem, kuri vismaz bērnībā un jaunībā sekmīgi nodarbojušies ar kādu no sporta veidiem, kuri prasa un izkopj tā saukto laukuma redzēšanu: komandu spēlēm.
Protams, vēlama arī laba reakcija, lai gan tās nozīme bieži vien ir pārspīlēta. Fakts, ka dažādu indivīdu reakcijas laiks svārstās ļoti plašās robežās. No nepilnas pussekundes līdz pat divām. Tikpat skaidrs, ka šī atšķirība par sekundi vai vairāk teorētiski var dot, piemēram, pat trīsdesmit metru starpību bremzēšanas ceļā. Teorētiski.
Jo, pirmkārt, cilvēkam, kurš redz laukumu, zibenīga reakcija pie auto stūres varbūt būs vajadzīga reizi simt gados. Tad tā noderēs. Bet vēl svarīgāka par reakcijas laika rekordiem tad būs adekvāta, aukstasinīga, loģiska reakcija. Nevis zibenīgs, bet būtībā aplams un fatāls miniens “pa mēmajiem”.
Ja jūsu skats ir tāls un plašs, ja jūsu smadzenes spēj ilgstoši, citiem nemanāmi un pašu nenogurdinot, veikt redzētā novērtēšanas un analīzes milzīgo darbu, viss izdosies.
