Droši pa vegānisma ceļu. Divi pieredzes stāsti 9
Lai pasaule būtu labāka
Ko tie vegāni vispār ēd? Pārtiek no lakstiem? Šādi un līdzīgi teicieni dzirdēti par vegānismu, itin bieži to uztverot kā nesaprotamu savādību. Arī man nebija īstas skaidrības, tāpēc vaicāju pašiem vegāniem. Aprunājos ar Leldi un Vitāliju.
Katram no viņiem līdz vegānismam bijis citāds ceļš, savas atziņas un izjūtas. Viens gan ir līdzīgs – vispirms pievērsušies veģetārismam, atteikušies no gaļas produktiem. Lelde stāsta, ka tā bijis vairākumam vegānu. “Ir grūti no visēdāja un tāda, kurš nešķiro, ko velk mugurā un kādu kosmētiku izmanto, vienā dienā pilnībā mainīties un kļūt par vegānu, taču es pazīstu arī tādus cilvēkus.”
Vitālijs bijis veģetārietis 20 gadu, tomēr ar atkāpēm – kad darba un emocionālā nasta kļuvusi par smagu, kā pats saka, materiālais vilka uz leju, atsācis ēst gaļu. Pēc tam kādu laiku pievērsies vegānismam, taču tajā ilgi nav kavējies, gājis vēl soli tālāk – kļuvis par svaigēdāju. Vitālijs uzsver, ka tā nav tikai ēšanas sistēmas maiņa, bet gan veids, kā viņš turpina sevis izzināšanas ceļu.
“Bieži vien saka: es vēl varu saprast veģetārieti, bet vegāns – tas nu ir par traku! Esmu vegāne jau trešo gadu. Ir laba apziņa tā dzīvot,” saka Lelde Meirāne. Viņa strādā informācijas tehnoloģiju jomā, nesen pabeidza maģistrantūru Latvijas Universitātē, studēja konferenču tulkošanas programmā, pirms tam absolvēja Kultūras akadēmiju. Leldes draugs Kārlis ir armijas profesionālis, tagad atrodas mācībās ASV. Kārli pieminu tāpēc, ka arī viņš ir vegāns, jauno dzīvesveidu abi pieņēmuši vienlaikus.
“Līdz tam vairākus gadus bijām veģetārieši. Reiz noskatījāmies dokumentālo filmu Earthlings (Zemieši) par to, kā cilvēks izmanto dzīvniekus pārtikas un apģērba ražošanai, medikamentu un kosmētikas līdzekļu pārbaudēm un izklaidei. Pēc filmas abi nolēmām – viss, esam veģetārieši! Starp citu, daudzus cilvēkus visā pasaulē pārliecinājusi tieši šī filma. Dzīvnieki nav ne mazākie brāļi, ne nabaga radinieki, bet cita tauta, tādi paši Zemes iedzīvotāji kā mēs,” uzsver Lelde.
Par vegāniem viņa zināja jau iepriekš, arī paziņu lokā bija vairāki. Tomēr šķita – droši vien ir grūti šādi dzīvot. Pamazām sāka vairāk lasīt, izzināt, līdz saprata, ka jāsper nākamais solis – jākļūst par vegāni. Tas bija pirms divarpus gadiem.
Sākumā māca bažas, ko ēdīs ārpus mājas, vai gatavošana neaizņems daudz laika. Arī ģimene un draugi bija skeptiski noskaņoti pret abu jauno dzīvesveidu. Pieņēma vien ar laiku, redzot, ka viss kārtībā – ir gan veselība, gan spēks, gan dzīvesprieks, izskatās un jūtas labi. Daudzi pat teikuši, ka iedvesmojas no Leldes un Kārļa dzīvesveida.
“Veģetārisms vairāk ir diēta, kas izslēdz no ēdienkartes gaļu un visbiežāk arī zivis, bet vegānisms lūkojas plašāk un ir videi draudzīgākais dzīvesveids. Savā ikdienā, cik vien iespējams, izvairāmies no visa, kur tiek nevajadzīgi izmantoti dzīvnieki, – no produktiem, no šāda veida apģērba, tātad nenēsājam ādu, kažokādu, zīdu un vilnu. Nelietojam kosmētiku vai citus līdzekļus, kas testēti uz dzīvniekiem vai satur šādas sastāvdaļas. Neapmeklējam cirku un zoodārzu,” uzsver Lelde.
Izmest ādas jaku?
“Gaļu uz šķīvja ir visai viegli saistīt ar beigtu dzīvnieku, saprast, ka tā ir nogalināšana. Taču arī piena nozare ir nežēlīga. Govs tiek mākslīgi apaugļota, piedzemdē teliņu, kuru gandrīz uzreiz atrauj no mātes. Mazulim domāto pienu cilvēks paņem sev. Govi slauc, ilgstoši izmanto. Kāpēc nedzeram pienu, ko iegūst no suņa vai kaķa? Vai tad dabiskāk nav sablendēt mandeles vai riekstus un pagatavot pienu no tiem?
Ir diezgan viegli atteikties no daudz kā, ja iedomājos sevi dzīvnieka vietā. Piemēram, zilonis piedzimis šajā pasaulē, lai katru dienu noietu kilometriem garu ceļu, un ir nežēlīgi, ja cilvēks liedz šo iespēju, ieliekot būrī vai cirka arēnā,” saka Lelde.
Nebija jau tā, ka, kļūstot par vegāniem, viņi izmeta ādas jakas un vilnas zeķes. Novalkāja, bet šādu apģērbu vairs nepirka. “Ja redzi dokumentālus kadrus, kāda ir angoras vai vilnas džemperīša cena, ko dzīvnieki par to maksā, vairs nav vēlmes iegādāties.”
Arī pērkot kosmētiku, Lelde skatās, lai tā nebūtu testēta uz dzīvniekiem, lai nav dzīvnieku izcelsmes sastāvdaļu, piemēram, bišu vaska, lanolīna, kazeīna vai kā cita. Daudzi esot pārsteigti, ka vegānu kosmētiku var nopirkt pat Drogās. Ne vienmēr tā gan ir attiecīgi marķēta, piemēram, ar saulespuķes zīmi vai uzrakstu Vegan, tāpēc noteikti jāizlasa etiķete.
“Neuzskatu, ka esmu perfekta. Tie ir vien centieni maksimāli izvairīties no kaitējuma nodarīšanas citām dzīvām radībām.”
Kāzu kartupeļi
“Atteicāmies no gaļas, piena produktiem, medus, olām. Tas nebija grūti, sākumā vienīgi kārojās kādu sieram līdzīgu produktu. Veģetārieši bieži vien gaļu aizstāj ar sieru, tas dod sātīgumu, taču vēlāk sapratu, ka šis nebūt nav veselīgākais risinājums.
Ēdienkarte ir bagātīga – ogas, augļi, dārzeņi, graudaugi, pākšaugi, sēnes, rieksti, žāvēti augļi, sēklas, eļļa. Ēst vegāniski nav ne sarežģītāk, ne laikietilpīgāk. Noteikti ne dārgāk, bet neteikšu, ka arī ļoti lēti. Ja ēd pilnvērtīgi, izmaksā apmēram tikpat daudz. Sākumā, protams, nācās piedomāt, bet izrādījās, ka pilnīgi visas ēdienu grupas var pagatavot vegāniski, vien pamainot sastāvdaļas. Ēdienkarte kļuva daudzveidīgāka, sāku lietot vairāk garšvielu. Meklēju receptes, iedvesmojos no vegānu blogiem internetā. Tas izveidojās par hobiju – arvien izmēģināt kādu jaunu ēdienu.”
Starp citu, Leldes dzīvesveids ietekmēja viņas vecākus. Domājot, ko lai pagatavo, lai arī meita varētu paēst, viņi izmēģināja jaunas receptes. O, garšīgi! – un šo to paturēja savā ēdienkartē.
Gājis gan visādi. Reiz kāzās no bagātīgā galda varējuši baudīt vienīgi vārītus kartupeļus. Uzzinot, ka viņi ir vegāni, visi sākuši žēlot. Lelde atbildējusi: “Jā, no šā galda mums nav ko ēst, bet atbrauciet uz mūsu mājām, gardi pacienāsim!”
Viņa gatavo pusdienas līdzņemšanai uz darbu, jo zina, ka paēdīs pilnvērtīgi. Rīsi ar lēcām ir laba kombinācija, jo satur visas nepieciešamās aminoskābes. Tās var vārīt reizē, vien jāņem zaļās lēcas, jo tās ir gatavas vienlaikus ar rīsiem. Sarkanās lēcas vairāk piemērotas zupām, ļoti gardi, ja pieber tomātu biezzupai, kam pievienots apcepts sīpols un ķiploks, lai virums iegūst pikantumu. Olbaltumvielām bagātas ir pupiņas, rieksti, sēklas, putraimi, brokoļi, spināti un zaļumi.
Lieliska ir brokoļu biezzupa ar Indijas riekstiem – tie piešķir krēmīgumu. Lelde beigās pieliek pāris karotes rauga pārslu, tās piešķir sieram līdzīgu, riekstainu garšu. Rauga pārslas satur B12 vitamīnu, par kura esamību uzturā vegānam īpaši jāpiedomā. Pārslas labi der picas mērcei, sautējumam vai salātiem, var uzbērt maizītei ar avokado.
Galvenais palīgs – blenderis
“Tam gan jābūt pietiekami jaudīgam. Dažs labs, iedvesmojies no manām kūku bildēm internetā, mēģināja pagatavot, un blenderis nokūpēja vien. Man patīk tā dēvētās svaigēdāju kūkas. Pamatam izmanto sablendētas žāvētas dateles (var plūmes vai aprikozes), klāt liek riekstus, mandeles. Virskārtu veido sablendēti augļi vai ogas, kam var pievienot kokosriekstu eļļu un saldinātāju. Ja grib saldināt, visveselīgākā ir stēvija, bet tā ir diezgan dārga. Var ņemt kļavu sīrupu vai cukuru.
Ja ceptai kūkai gribu pufīgu pildījumu, izmantoju kokosriekstu pienu. Der tāds, kas noslāņojies – kārbas augšpusē biezāks. Biezāko kārtu kuļot ar putojamo slotiņu, diezgan ātri rodas putukrējumam līdzīga konsistence.
Brokastīs parasti sakuļu smūtiju jeb biezo kokteili, tajā lieku banānus, jo tie piešķir gan saldumu, gan krēmīgumu, klāt kādas ogas, linsēklas, sezama vai kaņepju sēklas, spinātus vai citus zaļumus.
Izvēlos olīveļļu, jo tā ir visveselīgākā. Piedomāju par omega-6 un omega-3 līdzsvaru, tāpēc lietoju arī linsēklu eļļu, organisms to spēj labi izmantot.
Dažreiz kokteilim pievienoju spirulīnu, taču ar superfūdiem pārlieku neaizraujos. Ikdienā viegli iztieku arī bez veikalos nopērkamā rīsu, auzu un mandeļu piena, sojas jogurta, pērku vien tad, kad gribas panašķēties. Labi noder tam, kurš nesen izvēlējies vegānu ceļu. Lielveikalā eju garām daudzām produktu nodaļām, bet to neuztveru kā mīnusu. Zinu, ka izdaru labu izvēli savai veselībai un pasaulei.”
Lelde priecājas, ka tagad var būt donore, jo uzlabojies asiņu sastāvs un noregulējies asinsspiediens. Viņai vienmēr gribējies palīdzēt cilvēkiem, būt donorei, bet to nevarēja hemoglobīna zemā līmeņa dēļ. Pusgadu pēc tam, kad kļuva par vegāni, viņa veica asinsanalīzes, lai saprastu, kā organisms reaģē uz jauno ēšanas sistēmu, un viss izrādījās ideāli.
Lelde daudz sporto, iet uz trenažieru zāli, skrien. Nedēļā pieveic vidēji 30 kilometru, tas nav daudz, bet pietiekami, lai piedalītos sacensībās, viņas kontā ir vairāki pusmaratoni. Pērn Cēsīs Eco trail skrējienā 30 kilometru pievārēja kā trešā dāmu konkurencē. “Katram vegānam gribētos, lai šī pasaule kļūtu labāka. Nejūtos pārāka par citām dzīvām radībām – kādas man būtu tiesības atņemt kādam dzīvību un likt uz sava šķīvja?! Tāpat nejūtos pārāka par cilvēkiem, kuri ēd citādi. Arī es ilgus gadus biju visēdāja, līdz ieguvu pietiekami daudz informācijas, lai mainītu savu dzīvi.”
