– Ir sabiedrības daļa, kura arvien jūtamāk uzstāj – cik ilgi mēs vēl “karosim”? Kāpēc atgādināt to, kas mūsu zemē sen jau pagājis? Cik ilgi par to runāsim caur grāmatām, filmām, teātra izrādēm? 1
– Visu mūžu. Atcerēsimies vēsturi: 1914. gads – Pirmais pasaules karš, 1945. gads – Otrais pasaules karš, tagad lokālkari vairāk nekā simt pasaules vietās vienlaikus. Arī pēc Pirmā pasaules kara visi gribēja to pēc iespējas ātrāk aizmirst. Taču cilvēka dzīve nesākas ar viņa piedzimšanu un nebeidzas ar aiziešanu no šīs pasaules. Pirms tam te bijis tavs tēvs, māte, vectēvs, un kas gan tu būtu par cilvēku bez savas dzimtas un savas tautas vēstures porās? Nav normāli, ka bērni piedzimst kara laikā, nav normāli, ka viņu acu priekšā nošauj tēvu vai māti. Šīs emocionālās atmiņas, tāpat kā naids, nekur neizkūst. Tas nav sniegs pavasara saulītē. Tās pārmanto no paaudzes paaudzē. Un patiesībā ir liela traģēdija, ka jāmēģina sarunāties un kaut kā saprasties apstākļos, kad principā to izdarīt ļoti grūti, gandrīz neiespējami, bet citas iespējas nav.
