– Nemaz nav vajadzīgs karš. Nupat Krievijas opozīcijas līderi Borisu Ņemcovu nošāva vai pašā Kremļa priekšā. 1
– Sajūta, ka atgriežas deviņdesmito gadu bandītu laiki. Baisi. Tāpat kā ar notriekto Malaizijas lidmašīnu un daudzajiem nīderlandiešiem tajā Ukrainas debesīs, Kenedija slepkavību. Nemaz nerunājot par žurnālista Ļistjeva nošaušanu, kopš kuras pagājuši jau 18 gadi, ticiet man, ja vainīgo neatrod uzreiz, pieredze rāda, ka to neizdarīs nekad. Šajā informatīvajā karā patiesība noslīkst informācijas plūdos.
– Kas ir Leldes Stumbres varoņi, un kādām acīm jūs uz viņiem skatāties?
– Padomju armijā dienēja daudzas tautības. Saspiesti kā siļķes mucā, pamestajā tankā satiekas latvietis, krievs, baltkrievs, tadžiks un čehs – dažādas ticības. Padomju armijas seržante Aleksandra, baltkrieviete, snaipere, karā devusies vēlmē izbēgt no savu draudzeņu likteņa, kuras visas bija izvarotas. Lauciniece Irma un viņas mīļotais vīrietis Karels – dezertieris čehs vācu armijas formā – šajā tankā ir pārējo tajā nokļuvušo gūstā. Lai glābtu savu mīlestību un bērnus, viņi ir gatavi uz jebko. Te ir kareivis Andris, kurš latviski raksta dzeju, bet krievs Vasīlijs, izlūks, valodu nesaprazdams, mokās aizdomās – kas un kam tie šifrētie ziņojumi? Viņi mīcās, plosās, mēģinot skaidrot samezglojušās attiecības. Lugā ir viss – gan mīlestība, gan naids, gan absurds un farss.
– Jūs vācu armijas formas tērpā esat ietērpuši čehu un nevis latvieti, kā ierasts redzēt filmās, izrādēs un lasīt grāmatās, lai lieki nesaasinātu mūsu tradicionālos “kalendāru nemierus” 16. martā un 9. maijā?
– Nē, luga nav un, cerams, arī mūsu izrāde nebūs tik tuvredzīga. Pēdējā laikā gan minētajos datumos kā vieni, tā otri, par laimi, uzvedas kulturālāk un cilvēciskāk. Tiem pasākumiem ir vairāk piemiņas un mazāk politikānisma piegaršas. Bet čehi, tāpat kā latvieši, bija spiesti kalpot vienai vai otrai okupācijas varai, tikai atšķirībā no rumāņiem un latviešiem čehiem vācieši neuzticējās. Čehus neņēma aktīvajā dienestā, bet lika to apkalpot ar formas tērpiem mugurā. Amizanta sakritība. Kad izrādes tapšanas laikā kopā ar aktieriem bijām Ādažu poligonā, mums emociju uzlādēšanas nolūkos bija apsolīta iespēja pabraukt ar tanku, taču, izrādās, to nevarēja iedarbināt, nācās vispirms ievilkt ar traktoru. Starp citu, tas bija padomju laikā Čehoslovākijā ražots tanks.
– Kur īsti notiek lugas darbība?
– Kaut kur uz Čehijas un Vācijas robežas. Otrais pasaules karš nebeidzās 1945. gada 8. maijā Vācijā. Daudzviet tas vēl turpinājās. Vēl priekšā bija Japāna, vēl Latvijā gandrīz desmit gadu ilgs partizānu karš, daudziem cilvēkiem nebija vietas ne savā zemē, ne citā, viņi kļuva par svešiem, nevienam nevajadzīgiem. Lugā ir aina, kurā uz tankā iesprostotajiem sāk šaut kā no vācu, tā krievu puses, un top skaidrs, ka tur iesprostotie nevienam nav vajadzīgi. Man tas asociējas ne tikai ar konkrēto situāciju, bet ar to, cik maza vērtība vispār ir cilvēka dzīvei. Turklāt domājošs cilvēks, es te nerunāju tikai par totalitāru režīmu, valstij traucē principā, jo viņš nav prognozējams, nav manipulējams, tik viegli neiekļaujas sistēmās, un galu galā tāds brīvs, nesamocīts cilvēks var iemīlēties, var mainīt savas domas, var izlasīt kādu grāmatu, piemēram, Orvela “1984” vai “Dzīvnieku ferma”, kurā visi ir vienlīdzīgi, bet daži dzīvnieki tomēr vienlīdzīgāki par citiem. Un cilvēks pēkšņi var saprast, ka arī viņš, lūk, dzīvo tādā vienlīdzīgā valstī. Tāpēc teātris, tāpat kā rakstniecība, māksla, kino, ir diezgan bīstams elements jebkurai varai. Var piekrītoši māt ar galvu, bet mākslinieka – radoša cilvēka – smadzenēs nevienam nav lemts ielīst. Totalitāri režīmi prasa ne tikai vārdos apliecinātu mīlestību, tie vēl paģērē šo jūtu patiesumu, saož kā suns. Luga man liek domāt arī par to, cik dažādām tautām, nācijām un valstīm šodien grūti sarunāties. Tā ir liela pasaules problēma. Eiropa nespēj sarunāties ar Ameriku, tā – ar Krieviju, visas nācijas uzsver savu izredzētību, īpašumu… Taču, ja neatradīs kompromisus un nācijas un valstis nespēs vienoties, pasaulei priekšā ir viens vienīgs strupceļš, slazds vai tanks bez rezerves izejas kā mūsu izrādē. Par ko, piemēram, liecina karikatūristu slepkavība Francijā? Absurda ceļa baiss fināls. Par Romas impēriju tikai tagad atļaujas pasmaidīt dažās multenēs, jo kopš tās varenības laikiem pagājuši gadsimtu gadsimti.
