Dižciltīgums un romantika vienkopus 1
Tā kā visa Malta ir mazāka par Rīgu, vārds “pilsēta” šajā salā tā īsti nemaz neiederas. Drīzāk tās ir vairāk vai mazāk apdzīvotas vietas, kas plūdeni pāriet cita citā. Lūk, vieta ar nosaukumu Valleta tiek uzskatīta par Maltas galvaspilsētu. Starp citu, 2018. gadā tā būšot pat Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Valletas dibināšanas laiks ir 1566. gads, bet nosaukums piešķirts par godu Maltas Ordeņa lielmestram Žanam Parizo de Valete. Pilsētas būve esot sākta faktiski tukšā vietā, speciāli plānojot gan ūdensapgādes, kanalizācijas sistēmu un atkritumu izvešanu, gan ēku un ielu izvietojumu atbilstoši konkrētajai videi. Eiropas pilsētbūvniecības vēsturē tas esot unikāls gadījums. Reizē ar pilsētu būvētas tam laikam grandiozas un ultramodernas fortifikācijas celtnes – Valletu no pārējās salas atdalīja ap 1000 m garš, 18 m dziļš un 20 m plats aizsarggrāvis. Ideāli pārskatāmā un plašā Lielā osta jeb “Grand Harbour” gadsimtiem saglabājusi savu augstākās kategorijas militāro nozīmi.
Izkāpjot Valletas autoostā, kājas burtiski pašas atrod ceļu uz Augšējiem Baraka dārziem. Patiesībā tā ir gleznaina panorāmas platforma, no kuras paveras tiešām elpu aizraujošs skats uz Eiropas skaistāko dabisko ostu un trim vēsturiskajām pilsētām – Kaspikua, Sengleja un Vitorioza. Taču iedzīvotāji joprojām lieto to senos nosaukumus – Bormla, Isla un Birgu. Tāpēc, lai nokļūtu šajās vietās, jāmeklē autobusi, kas brauc tieši uz šādu nosaukumu pilsētām. Vai vērts uz tām doties? Protams! Nedomāju, ka bieži gadās nonākt apdzīvotā vietā, kas sastāv no divām paralēlām satiksmes ielām, no kurām visas šķērsielas uz abām pusēm pa vairāklīmeņu kāpnēm ved lejā pie ūdens. Bet apbūve ļauj nokļūt īstos viduslaikos – ar inkvizitoru pilīm, majestātiskām baznīcām, smieklīgi šaurām ieliņām un pagalmiņiem. Senglejas jeb Islas simbols ir akmens sargtornis ar visuredzošo aci un visudzirdošo ausi. No tā pārskatāma visa Valletas Lielā osta. Ejot gar Sv. Mihaela forta senā vaļņa atliekām, skatam paveras arī grandiozie Santandželo forta nocietinājuma mūri Vitoriozā.
Valletā joprojām jūtama Ordeņa lielmestra dižciltīgā gaume. Vietējie teic – pilsētu esot cēlis džentlmenis džentlmeņiem. Mantojumā palikusi gan Lielmestra un vēl septiņas citas pilis, gan Ordeņa baznīca, gan ārkārtīgi greznā Jāņa Kristītāja katedrāle, kur aplūkojamas divas itāļu mākslinieka Karavadžo oriģinālgleznas un ne tas vien.
Taču, ienirstot dziļāk pilsētas dzelteno akmens ēku labirintos, pārņem miers un tās nesteidzīgais ritms. Īpaši romantisku piesitienu tai piešķir neskaitāmie krāsainie balkoniņi pie māju fasādēm. Interesanti, ka gan Valletā, gan citās pilsētās māju numuru vietā ir nosaukumi. Visbiežāk tas ir kāda svētā vai paša saimnieka vārds, piemēram, “Henry House”, vai ģeogrāfiskas vietas nosaukums, kas mājas iemītniekiem saistās ar kādu ceļojumu vai cita veida atmiņām. Pie durvīm lielākoties nav arī zvanu, bet klauvējamie rokturīši, tradicionāli – zivs veidolā.
Taču, lai Maltas senatni izbaudītu vēl pilnīgāk, jādodas uz salas vidieni, kur uz pakalna slejas vecā galvaspilsēta Mdina. Laiks tajā, šķiet, apstājies jau pirms pāris gadsimtiem, un šodien to dēvē par “silent city” jeb kluso pilsētu. Patiesībā šis apzīmējums tūristiem liek respektēt pārsimts pastāvīgo iedzīvotāju ikdienu. Starp citu, viņu lielākā daļa ir seno grāfu un kņazu atvases. Pilsētiņa, protams, izstaigājama kājām, taču kolorīta pastiprināšanai var izmantot iespēju Mdinas šauršaurās ieliņas, kas saglabājušās no arābu laikiem, izbraukt zirgu pajūgā. Tiesa, ja nebūs žēl šķirties no pārdesmit eiro par 15 – 20 minūšu izpriecu.
Aiz Mdinas vārtiem atrodas ne mazāk interesantā Rabata, kur salīdzinājumā ar laikā sastingušo Mdinu senās pilsētas ielās notiek rosīga ikdienas dzīve. Interesantākie objekti ir no agrīnās kristietības laikiem saglabājušās Sv. Pāvila un Sv. Agates pazemes katakombas ar tūkstošiem klintīs izcirstu eju un nišu, grīdu mozaīku un agrīnās gotikas sienu gleznojumu paliekām.
