Tempļi, ordeņi un briti 1
Šie ir trīs atslēgas vārdi, kas, izvijušies caur gadsimtu gadsimtiem un no katra atstājuši savu mantojumu un stāstu, veido mazvalstiņas vaibstus arī šodien. Atrodoties starp Eiropu un Āfriku, Malta vienmēr bijusi civilizāciju saskares vieta, kas apdzīvota jau vairāk nekā piectūkstoš gadu pirms mūsu ēras. Arhipelāga salās pat vēl senāk pastāvējusi nozīmīga aizvēsturiska civilizācija, par ko liecina daudzie megalīta kultūras jeb milzīgo akmens bluķu tempļi – Hypogeum, Tarxien, Hagar Qim un Mnajdra, kā arī Džgantijas tempļi Gozo salā. Tie veidoti vidējā un vēlā neolīta laikā, tas ir, 3600. – 2500. gadā p. m. ē.
Galveno salu par Malat jeb drošu patvērumu nosaukuši feniķieši, kas apmetās Maltā 850. gadā p. m. ē. Vēlākos laikos gadsimtiem ilgi salu grupa bija mājvieta Svētā Jāņa ordenim, bet kopš 1813. gada kā kolonija piederēja Britu impērijai. Neatkarību Malta ieguva tikai 1964. gadā. Par britu valdīšanas laikiem joprojām liecina gan sarkanās telefonbūdiņas uz ielām un satiksme pa ceļa kreiso pusi, gan elektrības rozetes kā Lielbritānijā un pat tradicionālās angļu brokastis daudzās viesnīcās – cepta ola ar pupiņām un desām. Savukārt joanieši mantojumā atstājuši greznās baroka baznīcas. Kopumā to esot 365 – katrai gada dienai pa vienai.
96% maltiešu esot katoļi, tāpēc arī lielākā daļa baznīcu pieder tieši šai konfesijai. Kamēr citviet pasaulē katoļi savas zīmīgās kalendāra dienas atzīmē atturīgā klusumā un cieņpilnā bijāšanā, Maltā visi krāšņākie un vienlaikus līksmākie valsts pasākumi saistīti tieši ar baznīcu svētkiem – to laikā visa sala burtiski mirdz neskaitāmu lampiņu un spuldzīšu apgaismojumā, procesijas un mises notiek skanīgas mūzikas un kņadas pavadījumā, svēto attēli pazūd konfeti lietū, un šī svētku sezona, ko pavada gan grandioza uguņošana, gan lielgabalu šāvieni, turpinās no Sv. Pūblija dienas maijā līdz pat septembra beigām. Taču līdztekus valsts svētkiem teju visas pilsētiņas un ciemi nedēļas nogalēs atzīmē savu svēto dienas, rotājot māju fasādes ar krāsainām virtenēm un karodziņiem, izejot ielās ar svēto figūrām un pasākumu noslēdzot ar neiztrūkstošo uguņošanu.
Lai arī Malta tiešām šķiet kā drošs patvērums plašās Vidusjūras izplatījumā, kur nodoties laiskai atpūtai un svētku priekiem, salai nav gājušas garām Otrā pasaules kara šausmas. Sala tika nopietni bombardēta, cilvēki atradās ilgstošā izolācijā un cieta badu. Par varonīgo aizstāvēšanos šajā karā britu karalis Maltu apbalvojis ar Džordža krustu, kas kopš tā laika rotā valsts karogu un kļuvis par pazīstamāko Maltas simbolu.
