Drošais patvērums – Malta. Dižciltīgums un romantika vienkopus 1
Man vienmēr licies savādi, ka Eiropas pundurvalstu sešiniekā nav iekļauta Malta – arhipelāga salu valstiņa Vidusjūras viducī tikai ar 316 km2 kopējo platību. Lielākā no salām – Malta – ir vien 246 km2 liela. Starp citu, tā ir gandrīz divreiz mazāka nekā Andora un tikai nedaudz lielāka par Lihtenšteinu, nemaz nerunājot par vairāk nekā divarpus tūkstoš kvadrātkilometru lielo Luksemburgu, kuru gan nez kāpēc mēdz piepulcināt Eiropas mazvalstiņu skaitam. Tiesa, Malta sava savrupā izvietojuma dēļ lec laukā no kompaktā pundurzemju maršruta un nav parocīga iekļaušanai vienā ekskursijā ar Monako, Sanmarīno un Vatikānu, taču arī pati nav tik nabaga savā piedāvājumā, lai prasītos pēc kādas pievienotās vērtības.
Visa Malta – par sešarpus eiro
Lai man piedod tūrisma aģentūras, bet piedāvāt saviem klientiem braucienu uz Maltu teju par tūkstoš eiro tomēr nav īsti godīgi. Pat īpaši netērējot laiku iespējami lētāka lidojuma un viesnīcas sameklēšanai šo komplektu bez pūlēm var sarūpēt par 350 – 400 eiro, turklāt visnotaļ pieklājīgā viesnīcā pie jūras ar brokastīm un vakariņām. Savukārt pati sala bez jebkādām problēmām apbraukājama ar sabiedrisko transportu – autobusu, kas burtiski pieved pie katra dabas un vēstures objekta. Protams, var arī ar ievērojami dārgāko taksi, bet pēc tā, nudien, nav nekādas vajadzības, ja nu vienīgi, lai pēc uzdzīves Pačvillā nakts vidū nokļūtu savā viesnīcā. Par visnotaļ pieejamām cenām ir arī automašīnas īre.
Pirms kādiem pāris gadiem par Maltas autobusiem dzirdēju ne visai glaimojošas atsauksmes – tie pēc skata atgādinot vecus padomjlaiku busus, brauc ar vaļējām durvīm, par vajadzību izkāpt pasažieri vadītājam ziņojot, paraujot kaut kādu auklu virs galvas. Un pieturas esot nevis normāla apstāšanās, bet vienkārši ātruma samazināšana, lai pasažieri var ielēkt un izlēkt. Savukārt ātrumu pārslēgšana notiekot ar tādu troksni, ka neizbēgami jāseko autobusa izjukšanai pa detaļām. Var jau būt, ka pa kādiem nomaļiem miestiem šādi brīnumi joprojām kursē, taču pati nevienu tādu nemanīju. Satiksmes autobusi ir absolūti mūsdienīgi, ērti un tīri, ar gaisa kondicionētājiem un pilnīgu informāciju par maršrutu. Arī katrā pieturvietā ir izsmeļoša informācija gan par pienākšanas laikiem un nākamajām pieturām, gan norādīts, cik ilgi katrs attālums tiks veikts.
Suvenīru bodēs, grāmatnīcās, viesnīcās un citās tūristu apkalpošanas vietās ir pieejamas kartes, kur diezgan smalki iezīmēti visi autobusu maršruti un aplūkošanas vērtie objekti. Maltas sala ir nieka 27 km gara un tikai 14 km plata, tāpēc attālumi no vienas vietas līdz jebkurai citai ir niecīgi. Tomēr tas nenozīmē, ka līdz 10 km attālai pilsētiņai var nokļūt pārdesmit minūtēs. Ceļi Maltā daudzviet ir ārkārtīgi šauri, maršruti pa visu salu vijas krustu šķērsu, dažbrīd nākas pat vairākas reizes pārsēsties no viena autobusa citā, taču tas ne par centu šo braucienu nesadārdzina – ar dienas biļeti par 1,5 eiro var braukāt līdz pat vienpadsmitiem vakarā visos iespējamajos virzienos, bet vēlāk gan jārēķinās ar nakts tarifu. Ja zināms, ka autobusu izmantosiet piecas dienas pēc kārtas, var iegādāties arī biļeti piecām dienām – par 6,5 eiro.
Nedēļas laikā var pagūt gan izbaudīt saules un jūras peldes, gan izbraukāt, izstaigāt, izložņāt un izkāpelēt pat attālākos valsts nostūrus. Un to tiešām ir vērts darīt, jo Malta ir īsta Vidusjūras pērle – ar savdabīgu arhitektūru, 300 saulainām dienām gadā un draudzīgu attieksmi pret katru viesi.
