Droni varētu ķert agresīvos braucējus 1
Vairākums Latvijā joprojām brauc labi, brauc droši. Bet informācijas jūrā slīkstošie (turklāt joprojām skopi sastādītie un vēl skopāk izplatītie) Valsts policijas reģistrēto satiksmes negadījumu skaitļi šajā zelta rudenī tomēr ir vienkārši baigi. Un tādēļ nedrīkst nemēģināt šerpākos un paviršākos satiksmes dalībniekus kaut ar vēl baigākām hiperbolām piebremzēt.
Statistika
Mūsu satiksmes organizētāji un kontrolētāji lepojas ar to, ka pagājušais gads bijis vēsturē labākais. Tikai (nu neder te šis optimistiskais vārdiņš!) 137 satiksmes upuri. Jeb vidēji nedaudz mazāk par vienu katrās trīs dienās. Bet nu – divās nedēļās desmit. Tā turpinot, gadā būtu gandrīz trīs simti. Tā jau vairs nav “stagnācija”, kā situāciju nesen raksturoja Krapša kungs. Tā ir lavīna, kuru, policijas nepietiekami kontrolēti (resursu trūkums), modernās autobūves superdinamisko un it kā izcili drošo darinājumu komforta iežūžoti, esam radījuši mēs paši. Ko darīt?
Vēl stingrākus ātruma limitus?
Neko labāku nav spējuši izdomāt pat daudz attīstītākās, pārtikušākās, satiksmē kulturālākās (piedodiet!) valstīs. Zviedri visai nopietni gatavojas savu galvaspilsētu palikt zem zīmes “30”. Dzīvespriecīgie optimisti Francijā turpmāk centīsies pa 400 000 kilometriem savu skaisto (bet – tikai viena josla katrā virzienā un atdalošas barjeras nav) celiņu braukt ar maksimumu 80. Ātrāk nedrīkstēs. Jo tas ir bīstami. Vai līdzēs?
Mūsu skaitliski nelielā ceļu policija tajās pašās oktobra pirmajās nedēļās ir sastādījusi vairāk nekā divus tūkstošus protokolu par ātruma pārsniegšanu. Stacionāro radaru “medījums” ir vēl bagātāks. Palīdz? Ha! Ieskatieties satiksmes tiešsaistes kartē “Valsts ceļu” interneta vietnē. Mūsu vidējie (vidējie!) ātrumi uz galvenajiem (tikai divas joslas, barjeras labākajā gadījumā gar grāvjiem) daudzviet pārsniedz 100 km/h. Pabrauciet, piemēram, pa Kleistu ielu (to pašu, kurā dzīvi beidza viens no oktobra sākuma lidotājiem) ar nieka 80 km/h (te atļauts 70). Un jums garām lidos ne tikai čaļi ar veciem BMW (un plikām riepām), bet arī pa telefonu runājošas meitenes un piedevām – vissteidzīgākie – kravas busiņi… Demonstrēs (ar vienu roku stūrēdami) superslalomus, kurus pat modernās stabilitātes kontroles nu nekādi nevar par drošiem padarīt… Limiti nelīdzēs. Turklāt reizi par visām reizēm: ne jau pārsniegts limits nogalina. Nogalina ātrums nevietā, ātrums, kas neatbilst konkrētajiem apstākļiem un netiek prasmīgi vadīts. Vēlreiz – ko darīt?
Modernās tehnoloģijas?
Ar šādu ieteikumu nupat nāca klajā LAMB prezidents Juris Zvirbulis. “Kad 2017. gadā Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē Latvijas Automoto biedrība (LAMB) aicināja izvērtēt tālvadības gaisa kuģu jeb dronu iespējamo iesaisti satiksmes monitoringā Latvijā, ieraudzījām ne vienu vien vīpsnājošu skatienu vai neticībā sarautu pieri. Neskatoties uz skeptiķu šaubām, šobrīd drons kā ceļu satiksmi uzraugošs vai citus svarīgus uzdevumus veicošs aprīkojums pasaulē kļūst arvien populārāks. Tas spēj fiksēt agresīvus un satiksmes drošībai bīstamus manevrus, piemēram, traukšanos ar nesamērīgi lielu ātrumu un bravūrīgu apdzīšanu. Tieši ar dronu palīdzību iespējams fiksēt negaidīta sastrēguma izveidošanos, palīdzēt no tā izvairīties un pildīt citas satiksmes drošību uzlabojošas funkcijas.
Iespējams, ka Latvija varētu nevis noskatīties, kā jaunās tehnoloģijas ienāk citu valstu satiksmes drošības aprīkojumā, bet būt starp pirmrindniekiem, kuri citiem partneriem rāda piemēru un attīstības virzienu. Turklāt jāatgādina, ka vēl nesen Latviju dēvēja par dronu ražošanas lielvalsti. Vairāki inovatīvi uzņēmumi ražo mazos lidaparātus, kurus Latvijā ir sākušas izmantot ne tikai privātpersonas. Tā pēc publiskajā telpā pieejamās informācijas, Rēzeknes un Krustpils pašvaldībās ar to palīdzību ķer malu zvejniekus, “Tele 2” izmanto tīkla infrastruktūras uzturēšanas mērķiem, bet “Latvijas valsts meži” karjeru monitoringam.
Atbildīgajām institūcijām jau sen bija jāveic pasūtījums satiksmi uzraugošu dronu iepirkumam, kas, no vienas puses, stiprinātu satiksmes drošību un uzlabotu satiksmes plūsmu, bet, no otras puses, ne tikai vārdos, bet arī darbos atbalstītu Latvijas startup uzņēmumus. Palīdzība jaunuzņēmumiem bija vai katras partijas priekšvēlēšanu solījumos, tādēļ cerēsim, ka jaunā Saeima vairāk atbalstīs inovācijas.”
Bet ja nu vēl lētāk un vienkāršāk?
Nav slikts priekšlikums. Bet darbietilpīgs. Laiku un naudu prasošs. Man (laikam jau vecam ideālistam) joprojām liekas, ka daudz ko satiksmē varam uzlabot, ja biežāk tiksimies nevis bleķa bruņās tērpti, bet aci pret aci. Un par drošību cilvēcīgi un atklāti runāsim. Tādēļ jau ceturto gadu ar prieku biju “Gada auto” teltī pie “Mola”, kur bez sarunām par auto izvēli jebkuram interesentam tiek piedāvāts pasprēgāt, padomāt arī par drošu distanci, kuru neievērošana neapšaubāmi ir viens no galvenajiem traģisku kļūdu cēloņiem, par prasmi atteikties no nevajadzīgas apdzīšanas, kura nedod neko citu, kā vien adrenalīnu un gauži apšaubāmu pašapziņas kāpumiņu autoram un – stresu līdzpilsoņiem.
Un vēl – labāk par runāšanu tavu pārlieko pašpārliecinātību, tavas kļūdas, nepietiekamu koordināciju parāda pavisam vienkārša sacīkste slalomā. Arī tāda pie “Mola” bija. Jāatzīst – pat populārāka nekā “tā sausā runāšana”, uz kuru brīžiem pat ar varu vilkām. Te gribētāju rinda stāvēja.
Vairāk vajadzētu šādu improvizētu stūrmaņu saietu. Un ne jau “Gada auto” entuziastiem vai lielveikala darbiniekiem vien būtu jābūt iniciatoriem. Tas pats biedrības prezidents Zvirbuļa kungs varētu ko līdzīgu sarīkot. Vai Lukstiņa kungs un CSDD pamēģināt atrast savā ne nu trūcīgajā budžetā kādu stimulu izglītojošām aktivitātēm. Vai Krapša kungs kādu ekipāžu nevis radarmedībās, bet vienkārši uz tikšanos un sarunu ar potenciālajiem pārkāpējiem atsūtīt, lai mēģinātu traģēdiju lavīnu nevis ar sodiem, bet savstarpēju sapratni piebremzēt.
