Drīz būs laiks ievākt savvaļas aveņu saknes! Tām piemīt virkne dziedniecisku īpašību 8
Dalija Segliņa, vad. pētniece, Inta Krasnova, pētniece, Dārzkopības institūts; Laura Vecvagare, RSU / Latvijas Mediji
Avenes ir pazīstamas ne tikai garšīgo un aromātisko ogu dēļ, bet jau sen visas auga daļas ir tikušas izmantotas arī ārstnieciskos nolūkos, īpaši tautas medicīnā. Šim mērķim tiek ievāktas ogas, lapas, saknes un ziedi. Ogas ievāc nogatavojušās, lapas – pavasarī, ziedēšanas laikā, bet saknes ievāc vēlā rudenī vai arī ziedēšanas laikā. Pareizi sagatavotas drogas var glabāt divus gadus. Dziednieciskiem nolūkiem iesaka labāk izmantot savvaļas avenes.
Sarkanās jeb meža avenes (Rubus idaeus L.) pirmo reizi minētas Plīnija Vecākā rakstos m. ē. 23.–74. gadā. Uzskata, ka iespējamā to izcelsmes vieta ir Idas kalns Grieķijā, bet daži autori kā izcelsmes vietu min Turciju. Ap 1500. gadu sarkanās avenes R. ideaeus jau tika audzētas visā Eiropā. Sākotnēji tika selekcionētas vasaras aveņu šķirnes, tradicionāli ražojošas uz divgadīgiem dzinumiem, ar ogu ražu no jūnija beigām līdz augustam. Rudens avenēm raža nogatavojas uz vasarā izaugušajiem viengadīgajiem dzinumiem vasaras otrajā pusē, visbiežāk augustā, septembrī.
Pirmā reģistrētā rudens aveņu šķirne ‘September’ audzēšanai ieviesta 1934. gadā ASV, taču plašāka rudens aveņu audzēšana sākās pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, pagarinot aveņu ogu sezonu no vasaras vidus līdz pat salnām.
Kas īpašs aveņu lapās?
Aveņu lapas ir bagātas ar vitamīniem un minerālvielām. Tās organismam var nodrošināt B, C vitamīnus un vairākas minerālvielas, tostarp kāliju, magniju, cinku, fosforu un dzelzi. Tomēr aveņu lapu ievērojamākais ieguldījums varētu būt to antioksidanta īpašības. Tās satur polifenolu savienojumus, piemēram, tanīnus un flavonoīdus, kas darbojas kā antioksidanti cilvēka organismā un var palīdzēt aizsargāt šūnas no dažādu veidu bojājumiem.
Tanīni kā bioloģiski aktīvi savienojumi ir plaši sastopami dažādās tējās, pazīstami ar savu atšķirīgo rūgto, savelkošo garšu un raksturīgām ķīmiskām īpašībām. Tie var sniegt labumu mūsu veselībai, jo darbojas kā antioksidanti, kam zinātniskos pētījumos noteikta pretvēža aktivitāte, pretiekaisuma un neiroprotektīva iedarbība.
Aveņu lapas ir nozīmīgs flavonoīdu avots, un divi ķīmiskie savienojumi būtu pelnījuši īpašu uzmanību – elagīnskābe un salicilskābe. Ir aprakstīts, ka, pateicoties antioksidanta un antiproliferatīvām (ar tendenci kavēt šūnu, īpaši ļaundabīgo, augšanu) īpašībām, ellagīnskābe var uzlabot hipertensijas izraisītus sirds un asinsvadu bojājumus. Daudzi medikamenti tiek iegūti no augiem, piemēram, aspirīns tiek mākslīgi sintezēts no salicilskābes.
Visās avenes daļās dabīgā veidā ir sastopama salicilskābe un tās atvasinājumi, kas nodrošina organismam sviedrējošu un pretiekaisuma iedarbību.
Aveņu lapu tēja ir samērā plaši izplatīts produkts tirdzniecībā, un patērētāji to visbiežāk iegādājas tieši saaukstēšanās simptomu mazināšanai.
Terapeitiskā iedarbība, kas attiecināta uz aveņu lapu ekstraktiem, popularizēta ap 1597. gadu, un to veica Džons Džerards, kas bija angļu ārstniecības augu zinātājs ar lielu dārzu Holbornā, tagadējā Londonas daļā. Viņa 1484 lappušu ilustrētā grāmata Herball jeb General Historie of Plantes, kas pirmo reizi tika publicēta 1597. gadā, kļuva par populāru dārzkopības un ārstniecības augu grāmatu angļu valodā 17. gadsimtā. Taču, neraugoties uz šo ilgo praktisko pieredzi, pirmais zināmais zinātniskais aveņu lapu ekstraktu izmantošanas novērtējums publicēts tikai 1941. gadā. To paveica autori Burn & Withell, aprakstot pētījumu par aveņu lapu uzlējuma jeb tējas izmantošanu, lai atvieglotu dzemdību sāpes un veicinātu sekmīgāku dzemdību norisi.
Tautas medicīnā aveņu lapas izmanto dažādu ar veselību saistītu problēmu mazināšanā. Aveņu lapām piemīt viegla asiņošanu apturoša īpašība, tāpēc var lietot mutes gļotādas saslimšanu ārstēšanā (stomatīta gadījumā). Savelkošās iedarbības dēļ tās izmanto caurejas gadījumā. Austrumu medicīnā aveņu lapu un arī ziedu uzlējumus izmanto nervu saslimšanu un akūtu, hronisku infekciju gadījumos. Pārsvarā aveņu lapas izmanto kā dažādu organisma attīrošu tēju piedevu. Tās dziednieciskās īpašības papildina, arī pastiprina bērzu lapas un liepu ziedi.
Lapu fermentēšana un pētījumi
Kā saprotam fermentāciju? Tas ir bioķīmisks process, kurā fermentu jeb enzīmu iedarbībā dažādi augos esošie organiskie savienojumi sadalās, veidojas jauni, un tiek atbrīvota enerģija (izdalās siltums). Šo procesu spēj veikt pašas izejvielas fermenti, bet ātrākai darbībai var arī pievienot papildus. Fermentēšana ievērojami uzlabo tējas garšu un aromātu, padarot tajā radušās vielas vieglāk izmantojamas cilvēka organismam.
Pasaulē ir pieejami dažādi klasiskās tējas veidi. Svaigas tējas lapas var pārstrādāt zaļajā tējā (nefermentētā veidā), oolong tējā (daļēji fermentētā tējā) vai melnajā tējā (fermentētā tējā).
Kopumā fermentācijas iznākumu var ietekmēt dažādi apstākļi, piemēram, temperatūra, laiks un pH, kā arī noplūkto lapu daudzums un veids (viena lapa vai pumpurs ar četrām lapām). Atšķirības rodas tāpēc, ka tējas lapām ar dažādiem noplūkšanas standartiem ir daudzveidīgs ķīmisko savienojumu saturs un enzīmu aktivitāte. Šo visu faktoru rezultātā iegūst klasiskās tējas, kurās tanīnu koncentrācija sarindojas, sākot ar melno tēju (visaugstākā koncentrācija – 11–15%), tad seko oolong tēja (koncentrācija vidēji 8%) un beidzot zaļā tēja jeb neapstrādātas lapas (tanīnu koncentrācija 2–3%).
Daudziem cilvēkiem patīk gatavot tēju no svaigām augu lapām, piemēram, jāņogu, zemeņu, ķiršu, aveņu u. c., taču, lai saglabātu ziemai, tās parasti tiek žāvētas. Tomēr tēja no žāvētām lapām nav tik garšīga un aromātiska kā no svaigām.
Lapu fermentācija, pateicoties tajās esošiem polifenolu savienojumiem, tostarp tanīniem, uzlabo tējas kvalitāti, ļaujot pagatavot garšīgāku, aromātiskāku un bagātīgu krāsu dzērienu.
Projekta pētījums
Projekta Biotehnoloģiju kompetences attīstība augstvērtīgu dārzkopības produktu ieguvei ietvaros tika veikts pētījums, kurā salīdzinātas meža un mājas aveņu lapas un kā to kvalitāti ietekmēja apstrādes veids jeb fermentēšana. Galvenais pētījuma mērķis bija noskaidrot, kā atšķiras tējas, kas pagatavotas no fermentētām un nefermentētām aveņu lapām, to ķīmiskais sastāvs un garša.
