Uldis Šmits: “Francijas prezidenta antimusulmaņu programma” 4
Uldis Šmits, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Manāms spriedzes kāpums Parīzes un Ankaras attiecībās aizsākās pirms pāris gadiem, un, kas zīmīgi, saķeršanās redzamākais iemesls bija kāda publikācija franču presē. Vai, pareizāk, Turcijas galvas Erdogana izpratne par preses lomu vispār.
Toreiz gan viņu sadusmoja nevis kreisi anarhistiskais satīras izdevums “Charlie Hebdo”, bet labēji orientētais žurnāls “Le Point”, kas 2018. gada maijā iznāca ar Turcijas prezidenta bildi uz vāka, ko rotāja arī numura galvenajai tēmai veltīts virsraksts “Diktators”.
Redakcija saņēma draudus, un dažviet Erdogana piekritēji, kādu Francijā netrūkst, tiranizēja avīžu kiosku pārdevējus, lai tie novāktu žurnāla reklāmas plakātus. Makrons šādas izdarības nosodīja, turpretī Erdogans un viņa kontrolētie mediji uzklupa “Le Point”.
Bet tas pērn oktobrī izlaida līdzīgu numuru, kurā īpaši pievērsās Ankaras sarīkotajai pret Sīrijas kurdiem vērstajai “etniskās tīrīšanas operācijai”, un Turcijas varas gaiteņos zibeņoja vēl spēcīgāk.
Minētās publikācijas neskāra reliģiju, tajās kritizēta vienīgi Erdogana režīma politika, kuru savulaik uzdrīkstējās atmaskot arī drosmīgākie turku žurnālisti. Tāpēc daudzi no viņiem atrodas cietumā.
Turcijā nu ir ierosināta krimināllieta par “valsts vadītāja apvainošanu” arī saistībā ar “Charlie Hebdo” vāka karikatūru, kura parādījās tīmeklī oktobra nogalē jau nedēļraksta iznākšanas priekšvakarā.
Zīmējums ir ierasti provokatīvs, tomēr šajā izdevumā redzētas, kā mēdz teikt, vēl trakākas lietas.
Ankarā to piedēvēja “Francijas prezidenta antimusulmaņu programmai”, un augsts Turcijas Kultūras ministrijas ierēdnis tviterī skaidrā franču valodā nolamāja “Charlie Hebdo” radošo kolektīvu par bastardiem un kuces dēliem. Pats Erdogans apgalvoja, ka neesot skatījies šo neliešu zīmēto karikatūru un ka viņa niknumu raisa ne jau uzbrukumi personiski viņam, bet pravietim.
Šīs norises varētu likties drusku komiskas, ja vien izdotos aizmirst pagātnes traģēdijas, kuras atbalsojas tagad Francijā islāma vārdā pastrādātajos barbariskajos noziegumos.
Oktobra sākumā, vēl pirms terora aktu sērijas atbaidošākajām epizodēm, Makrons nāca klajā ar vadlīnijām likumprojektam, kuru decembrī iesniegs Ministru kabinetam un kura pagaidu nosaukumā figurē jēdziens “separātismi”.
Plašākā tvērumā tas apzīmē republikas vērtībām neatbilstošas apkarojamas parādības un ideoloģiskas nostādnes, bet būtībā ir runa par radikālo islāmu, kas apstrīdamas dogmas paceļ virs valsts likumiem, veido tiem paralēlu kārtību, lai pilnībā pārņemtu sabiedrību savā kontrolē. Tāpēc likumprojekts paredz virkni pasākumu izglītības jomā, kulta vietu uzraudzībā, nevēlamu ārēju ietekmju mazināšanā u. c.
Tā arī ir iepriekš pieminētā “antimusulmaņu programma”. Taču Turcijas valsts galvu sevišķi uztrauca izteikumi par islāma krīzi un strukturālu pārmaiņu nepieciešamību, tāpēc viņš jūtu uzplūdumā ieteica Makronam pārbaudīt psihisko veselību un pievienojās aicinājumiem boikotēt franču preces. Parīze 25. oktobrī atbildēja ar Francijas vēstnieka Turcijā atsaukšanu uz konsultācijām.
Būtu svarīgi saprast, ciktāl Erdogana sašutums nāk no viņa islāmticīgās sirds dziļumiem un ciktāl tas ir pakārtots ģeopolitiskajām ambīcijām, kuras dažādos veidos izpaužas Sīrijā, Lībijā un zināmā mērā Kalnu Karabahā, kā arī gāzes un naftas meklējumos Grieķijas un Kipras teritoriālajos ūdeņos.
Ir paziņots, ka turku ģeoloģiskās izpētes kuģis atkal veiks darbus Vidusjūrā līdz 14. novembrim, Atēnas kārtējo reizi protestē, kaut gan tūlīt pēc postošās zemestrīces, kurā visvairāk cieta Izmira un Samas sala, Grieķijas premjers un Turcijas prezidents bija apmainījušies ar savstarpējās solidaritātes apliecinājumiem un palīdzības solījumiem.
Tādējādi izlīguma iespēja tika palaista garām. Erdogans acīmredzami dod priekšroku konfliktam ar Eiropas Savienību un ekspansijai.
Nereti Turcija sastapusi šajā ceļā Parīzes liktus politiskus šķēršļus vai to, ko dēvē par vēstījumiem. Piemēram, pagāgājušā gada februārī, kad Francijas parlaments nolēma ieviest armēņu genocīda upuru piemiņas dienu.
Ankara, protams, norādīja, ka nekāda genocīda nav bijis un vispār Parīzei būtu labāk apzināt Francijas koloniālisma ēras ļaundarības. Turklāt Erdogans mīl ar plašu vēzienu vilkt vēsturiskas paralēles un piesaukt nacismu, lai raksturotu Eiropas (bet ne Ķīnas vai Indijas) valdošo politiķu attieksmi pret musulmaņiem.
Tas savukārt mudina uzdot šķietami naivu jautājumu, kāpēc Turcija joprojām nav atteikusies no ES kandidātvalsts statusa.
Tāpat var vaicāt, kādēļ pati ES nepārvelk svītru šim statusam. Teju vai jāpieļauj, ka vienīgais atlikušais iemesls ir Erdogana algošana (kopš 2016. gada) par Eiropas durvju sargu, ko viņš palaikam izmanto nama iemītnieku šantāžai. Jo jūtas neaizstājams.
Un valsts stratēģiskā ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ neaizvietojams arī Ziemeļatlantijas aliansē, kur, cik noprotams, diskusijas tomēr ir aizsākušās – par pavērsiena punktu kļuva amerikāņu neapmierinātība ar Ankaras izdarīto pretgaisa aizsardzības raķešu sistēmu iepirkumu no Krievijas.
Bet diez vai kāds izšķirošs lēmums tiks pieņemts, iekams Vašingtonā nerimsies pēcvēlēšanu kņada. Labāk agrāk nekā vēlāk tomēr būtu jātiek skaidrībā par Erdogana Turcijas vietu mūsu apdzīvotajā Rietumu politiskajā telpā. Vai arī ārpus tās.
