Draugos ar pundurcūciņām 0
Cūciņa kā mājas mīlulis. Ko tādu pirms gadiem divdesmit nevarējām pat iedomāties, bet nu pundurcūciņas ir kļuvušas par populāriem mājdzīvniekiem arī Latvijā.
Trīs minirukši Priekuļu pagasta Dukuru ciema “Alkšņu” saimniecībā laiku pavada, laiski pastaigājoties un graužot rudenīgos zāles stiebrus. Līdzās ģimenes īpašumam – viesu namam “Laso” – brīvā dabā ganās ne tikai minicūciņas. Kopā ar saimnieci Daci Treikmani sasveicināties nāk kupla putnu saime – dažādu šķirņu vistas, tītari, zosis un muskuspīles. Aplokos ganās pieci zirgi, viens Zanes šķirnes āzis un četri ēzeļi. Vienu ēzeļu meiteni saimnieki jau trešo gadu reizi mēnesī ved uz Rīgu, kur tā Jaunajā Rīgas teātrī piedalās izrādē “Ziedonis un Visums”. Viņa piedalījusies arī kādas filmas uzņemšanā, pasākumā “Staro Rīga” un kroga atklāšanā. Kopā ar putniem mūs draudzīgi sagaida Kamerūnas pundurkaziņa Jautrīte, kurai pēc trīs mēnešiem gaidāmi kazlēni. Kūtiņā mitinās trušu bariņš, māju sargā labsirdīgs prāva auguma suns. Savstarpēji visi dzīvnieki esot draudzīgi, pāri viens otram nedarot.
– Tā bija mana dēla viesu nama galvenā saimnieka Arta Treikmaņa ideja, ka mājdzīvniekiem lauku sētā gluži kā pagājušā gadsimta sākumā jādzīvo brīvā dabā, – stāsta Dace, kurai rokās maizes klaips un groziņš, pilns ar burkāniem. No viņas rokām katrai radībiņai tiek pa našķim.
– Ar saviem mīluļiem katru dienu nākam aprunāties un samīļot tos. Tikai tad var gaidīt, ka viņi uzticēsies un arī atbildēs ar mīļumu, – teic Dace, kurai pa to laiku klēpī iekārtojusies tītaru māte. Abas miniruksītes – Ņufa un viņas meita Ņuka – pa to laiku pagalmā, skaļi rukšķot, kaut ko apspriež.
Vjetnamas pundurcūciņai Ņufai ir trīs gadi, Ņukai – pusgads. Minikuilītis Tvīts, kamēr abas rukšu meitenes pastaigājas pa āru, laiku ir spiests pavadīt kūtiņā. Sivēntiņi Ņufai plānoti tikai pavasarī. Pagājušajā pavasarī Tvīts un Ņufa kļuvuši par vecākiem četriem maziem ruksīšiem. Ņufai tas bija jau trešais sivēnu metiens.
Ņukas tētis Tvīts ir Napoleona šķirnes minicūka. Šķirne radīta Vācijā galvenokārt zinātniskiem nolūkiem. Cūkas orgāni līdzinoties cilvēka orgāniem, tāpēc izveidots augumā neliels ruksis, lai pētītu tā orgānus. Šie ruksīši mēdzot būt 10 – 40 kg smagi.
– Vislabāk minicūciņas jūtas, ja tās var mitināties ārā, pagalmā. Tur ieteicams ierīkot arī būdu, kur tām pasildīties. Taču jārēķinās, ka minirukšiem kā visām cūkām patīk rakt. Šā apsvēruma dēļ “Alkšņu” māju pagalmā puķu dobju nav. Visa sēta ir ziedota dzīvniekiem, – stāsta ģimenes draudzene, bērnu trenere jāšanas sportā Audrone Dimitrijeva. Pie dīķa cūciņas mēdzot ierīkot peļķi, kurā plunčāties. Rudenī tās labprāt dodas līdzi kaimiņu bērniem pie netālā ozola zīles lasīt. Kaimiņi tad dažkārt zvana un informē, ka “”jūsu “mežacūkas” jau ir pie mums”. Kad cūciņas apjauš, ka prom no mājām bijušas pārāk ilgi, skrien pāri laukam steidzīgi kā bērni, kas aizspēlējušies. Kūtiņas durvis visu dienu ir vaļā. Kad cūciņām kļūst par aukstu, tās dodas pasildīties. Brīvā vaļā tās var staigāt līdz brīdim, kad iestājas kārtīga ziema. Taču arī tad saimnieki rukšus katru dienu laiž pastaigāties.
Barošanas ziņā minicūciņas īpašas rūpes neprasa, gluži pretēji – jāpiesargās, lai tās pārlieku nenobarojas. Citādi vēders vilksies pa zemi, stāsta Audrone. Vasarā ruksīši pārtiek tikai no zāles un dārzeņiem, ziemā ēd sienu, vārītus kartupeļus un svaigus dārzeņus, dabū arī mazliet kombinētās barības. Tām ieteicams dot arī spēcinošus vitamīnus.
Vai pundurcūciņu saimniekus nesatrauc cūku mēra draudi? Audrone stāsta, ka kūtiņā svešinieki, lai neievazātu kādu slimību, nekad netiek laisti. Šobrīd arī paši saimnieki, pirms sper kāju pāri kūts slieksnim, apavus dezinficē ar hloru.
