Draugos ar dabisko ventilāciju 0
Svaigu gaisu telpās pievada caur logiem, vēdlodziņiem, ventilācijas lūkām vai gaisa pieplūdes vārstiem.
Mājas konstrukcija veidota tā, lai cilvēku iespējami vairāk aizsargātu no ārējās vides. Taču jebkuros klimatiskajos apstākļos iekštelpas ar āru savieno ventilācijas vadi. Cilvēks, uzturoties dzīvojamās telpās, elpo un patērē skābekli, izdala ogļskābo gāzi un ūdens tvaikus. Samazināts skābekļa daudzums ir bīstams veselībai, tāpat cilvēka komfortam un veselībai nevēlami putekļi, kas sakrājas nevēdinātā telpā. Mitrās telpās var veidoties kondensāts un pelējums, tāpēc saasinās alerģiskās slimības, pieaug infekcijas, savukārt pārāk sauss gaiss izraisa ādas, gļotādas un acu sausumu. Sasmacis un sastāvējies gaiss īpaši bīstams cilvēkam ar vāju veselību. Jaunākie pētījumi par ogļskābās gāzes iedarbību liecina, ka bez atbilstošas ventilācijas aprīkotās ēkās CO2 koncentrējas pat piecas reizes vairāk, izraisot garīgo un fizisko spēju pasliktināšanos.
Par vienkāršāko uzskatāma dabiskā ventilācija, ko var iedalīt gaisa pieplūdes un gaisa nosūces ventilācijā. Gaisa nosūces ventilācijas uzdevums ir izvadīt izmantoto gaisu, tāpēc ventilācijas kanālus parasti veido virtuvēs, tualetēs un vannas istabās, bieži komplektā ar skursteņiem. Gaisa pieplūdes ventilācija telpās pievada svaigu, ar skābekli piesātinātu gaisu. Dabiskā vēdināšana vislabāk darbojas tad, ja gaisa temperatūra ārā un iekštelpās atšķiras un ja ir gaisa spiediena starpība vēja ietekmē. Mūsdienās celtajām ēkām jau jābūt izveidotai būvniecības normatīviem atbilstošai ventilācijas sistēmai (normatīvi nosaka, ka svaigā gaisa absolūtajam minimumam jābūt 15 m3/h uz cilvēku).
Tradicionāli telpas vēdina, virinot logus, vēdlodziņus, durvis, kā arī ventilācijas lūkas. Vecākās ēkās jauno hermētiskāko logu dēļ izmainās gaisa pieplūdes režīms. “Tradicionālie koka dubultlogi caur savām mikrospraugām piegādāja pietiekami daudz svaiga gaisa. Vasarā tos turēja vaļā, ziemā daļēji hermetizēja. Ja vecie logi nomainīti, jāsakārto svaigā gaisa pieplūde,” pārliecināts tradicionālās celtniecības eksperts Ojārs Skujiņš.
Modernajiem logiem ir četras vēršanas pakāpes – slēgts, attaisīts, augšā atgāzts un mikrovēdināšanas režīms. Speciālisti iesaka pirms gulētiešanas uz 10 – 15 minūtēm logus kārtīgi attaisīt (ziemā īsāku brīdi, vasarā garāku). Ja telpā ir maza gaisa padeve, svaigu gaisu nodrošina, iebūvējot dzīvojamās telpas ārsienā – logos vai pie radiatoriem – ar roku regulējamus dabiskās gaisa pārplūdes vārstus. Tos veido āra restes, plastmasas gaisa vads, telpas dekoratīvā daļa ar iebūvētu rupjo filtru un gaisa plūsmas regulācijas vārstu. Viens vārsts var nodrošināt gaisa apmaiņu 20 m2 lielai platībai. Pareizi uzstādīti dabiskās pieplūdes vārsti nerada caurvēju, mazina āra troksni, aiztur kukaiņus un rupjākos putekļus. Ar pašregulējošo termostata vārstu aprīkota ierīce atkarībā no āra temperatūras vārstu vai nu atver, vai aizver. Temperatūrai pazeminoties, vārsts aizveras un pie -5 oC aizveras pilnībā, savukārt, temperatūrai paaugstinoties, vārsts veras vaļā un +10 oC atveras pilnībā. Automātisko uzstādījumu var mainīt ar diska palīdzību, to vienkārši pagriežot vaļā vai ciet. Šie dabiskās gaisa pieplūdes komplekti aprīkoti ar filtru, nopērkami arī āra trokšņus slāpējošā izpildījumā un ar kondensācijas aizsardzību. Tā kā dabiskās konvekcijas rezultātā siltais gaiss ceļas augšup, bet aukstais virzās lejup, sienas vārsta komplektu optimālais uzstādīšanas augstums ir virs galvas līmeņa, ar izstieptu roku sasniedzamā augstumā. Dabiskā gaisa pieplūdes komplekti uzstādāmi pašu spēkiem. Sarežģītākais darbs ir cauruma izveide ārsienā, īpaši mūra un betona sienās, kam nepieciešams atbilstoša diametra kroņurbis. Komplektiem bez kondensācijas aizsardzības gaisvads sienā jāuzstāda nelielā slīpumā uz leju, virzienā uz āru. Izveidoti arī speciāli gaisa pieplūdes vārsti logiem un aiz radiatoriem liekamas konstrukcijas.
Par dabiskās ventilācijas trūkumiem, no mūsdienu tehnoloģiskās attīstības viedokļa, uzskata to, ka ar manuāliem paņēmieniem sarežģītāk regulēt pieplūstošā gaisa daudzumu. Līdz ar to telpas tiekot vai nu pārmērīgi, vai arī nepietiekami vēdinātas. Vasaras sezonā, kad āra gaisa temperatūra līdzinās temperatūrai telpu iekšienē, gaisa gravitācija pa vertikālajiem gaisa vadiem darbojas vāji, un telpu var izvēdināt tikai vējainā laikā. Trūkums ir arī tas, ka trokšņainās vietās caur vēdināšanai pavērtiem logiem sadzirdams ielas troksnis, bet ziemas laikā telpās ieplūstošais vēsais gaiss var radīt saaukstēšanās riskus.
