Tramps spiests taisnoties: Man nav nekā kopīga ar Krieviju 14
Aizvadītajā nedēļā Ministru kabinets apstiprināja līgumu par Latvijas Republikas valdības un ASV valdības sadarbību aizsardzības jomā, un jau pēc divām dienām notika tā parakstīšana. No Latvijas puses to parakstīja aizsardzības ministrs Raimonds Bergmanis. No ASV neviena amatpersona īpaši neieradās, savas valsts vārdā to parakstīja vēstniece Nensija Bikofa Petita. Tas nemazina līguma nozīmi, bet liecina, ka abām pusēm bija interese nevilcināties un nokārtot šo jautājumu ātrāk. Jāpiebilst, ka šonedēļ, 17. janvārī, tāds pats līgums tika parakstīts arī Lietuvā un Igaunijā. Tas notika tikai nepilnas trīs dienas pirms jaunā ASV prezidenta Donalda Trampa inaugurācijas ceremonijas.
Diplomāti noteikti atkārtos, ka ASV un Latvijas attiecībās nekas nevar mainīties – esam uzticami sabiedrotie un draugi. NATO garantijas ir “tēraudā lietas”. Pat tad tomēr rodas iespaids, ka aizejošā prezidenta Baraka Obamas administrācija pēdējos mēnešos ir nedaudz, teiksim, “sakārtojusi laukumu”, saliekot polsterus vietās, kur varētu gadīties kritieni. Protams, ne jau vēlēšanu iznākums bija iemesls, kāpēc tapa minētie līgumi, un nav arī jāizdara secinājumi, ka Tramps tos noteikti mēģinātu nobremzēt. Taču tīri psiholoģiski to parakstīšana konkrētajā brīdī vairo mūsu drošības sajūtu. It īpaši, ja tas notiek vienlaikus ar vairākiem citiem soļiem, piemēram, ASV tanku un citas bruņutehnikas ierašanos Polijā. Amerikā nostiprinājies iespaids, ka baltiešiem ir ļoti lielas bažas par to, kas notiks pēc 20. janvāra. To laikrakstam “The New York Times” apgalvojis Pentagona Īpašo operāciju štāba priekšnieks ģenerālis Reimonds Tomass, kurš nesen apmeklēja Baltijas valstis: “Viņi dzīvo nāves bailēs no Krievijas.” Līdzīgas atziņas var lasīt arī citos Rietumu medijos. Taču tagad Obamas administrācija pret šīm bailēm izturējusies ļoti saprotoši atšķirībā no laika pirms astoņiem gadiem.
Daudz viltīgāki, šķiet, ir citi gājieni, ko Baraks Obama izspēlēja savā atvadu periodā. Pēdējo mēnešu Obamas gājieni tika novērtēti kā atturīgajam un pieklājīgajam demokrātu prezidentam pavisam netipiski. Obama, kura ārpolitikai iepriekš bija raksturīga izvairīšanās, piesardzība un pat neizlēmība, pēkšņi kļuva sīki atriebīgs, izsūtot no valsts Krievijas diplomātus, jo atklājies (tikai tagad?), ka Kremlis centies ietekmēt ASV prezidenta vēlēšanu iznākumu par labu Trampam. Ne viens vien eksperts atzina, ka Putins šoreiz esot apspēlējis Obamu, neatbildot ar līdzīgu pretsoli, bet uzaicinot amerikāņu diplomātu bērnus uz svētku pasākumu. Tomēr drīzāk izskatās, ka Obamas administrācija ir spēlējusi citā līmenī – nevis pagātnes vai šā brīža, bet jau nākotnes spēli. Proti, ir izdarīts viss, lai Tramps būtu sapinies Krievijas saitēs – ne tikai esošajās, bet arī neesošajās. Lai atšķetinātu šo mudžekli, būs vajadzīgs laiks. Tas nozīmē, ka vismaz sākumā visi to vien skatīsies, vai jaunais prezidents nemēģina griezt valsts politiku Putinam vēlamā virzienā. Krievijas tēma, kas parasti ASV politiskajā darbakārtībā neesot augstā vietā, tagad tur dominē, tāpēc mediji tai sekos īpaši uzmanīgi. Trampa izraudzītajam Valsts sekretāram Reksam Tilersonam nācās par šiem jautājumiem atkauties ASV Senātā, kur viņš galu galā nevis mēģināja attaisnot Krieviju, bet ieņēma pat stingrāku pozīciju nekā viņa priekšgājēji. Topošais Valsts sekretārs pārmeta, ka Obamas administrācija esot reaģējusi ar sankcijām pret Krieviju, lai gan bijusi vajadzīga daudz asāka atbilde. Viņš arī secinājis: “Krievija šodien rada draudus.” Tā vien šķiet, ka nākamais solis Tilersonam būs no Putina saņemtā Krievijas Draudzības ordeņa nosūtīšana uz Maskavu, lai pierādītu, ka nekāda jauka draudzība te nebūs.
Arī pats Tramps savā iemīļotajā interneta soctīklā “Twiter” taisnojas: “Man nav nekā kopīga ar Krieviju: nekādu darījumu, nekādu aizdevumu, nekā!” Visticamāk, šī nav pēdējā reize, kad viņam būs jāsaka šādi vārdi.
