Draudzība izplēn. Turpināt vai pārtraukt? 0
Draudzībai, kas sevi izsmēlusi, mēs nereti ļaujam palēnām izplēnēt, neuzdrošinādamies to pārtraukt. Un tomēr draudzībā, tāpat kā mīlestībā, attiecību saraušanai dažreiz piemīt dziedinošas spējas.
Galvenās idejas
• Draudzība, tāpat kā mīlestība, attīstoties iziet idealizācijas un vilšanās posmus.
• Mīts par draudzību uz mūžu aizstājis mītu par mūžīgo mīlestību, kas drauga zaudēšanu padara īpaši sāpīgu.
• Baidoties no konfliktiem, neaizmirsti: šķiršanās kalpo par atspēriena punktu mūsu iekšējai izaugsmei.
Savstarpēja pieķeršanās, siltums, sirsnība, garīga tuvība – tas viss, kas mums asociējas ar draudzību – padara to par vienu no lielākajām vērtībām mūsu dzīvē. Bet tajā pašā laikā draudzība bieži sāpina. Tāpat kā mīlestība, arī draudzība sākas ar otra idealizēšanu, kam seko (pēc kāda laika) vilšanās. Jo spēcīgākas bija mūsu cerības, jo intensīvāka draudzība un jo sāpīgāk mēs uztveram pat visnenozīmīgākās nesaskaņas. Mums ir grūti pieņemt otru tādu, kāds viņš ir patiesībā, un mēs ne vienmēr esam gatavi veidot ar viņu jaunas attiecības.
“Draudzībā, tāpat kā mīlestībā, abiem partneriem nav iespējams pilnībā atklāt sevi,” saka filozofs Igors Kons, populārās grāmatas “Draudzība” un daudzu citu autors. “Vajadzības vienmēr pārsniedz iespējas tās realizēt, un tas kļūst par dziļu pārdzīvojumu, neapmierinātības avotu. Turklāt draudzību, tāpat kā mīlestību (jo tās ir īpašas jūtas) bieži pavada greizsirdība. Kad starp draugiem rodas asas nesaprašanās vai kāds jūtas nodots, apmānīts, jūt, ka otra jūtas “atdziest”, tas kļūst par īstu drāmu.”
Mīts par nesavtīgu draudzību
Ir grūti nolemt pārtraukt draudzību, kad tam nav acīmredzama iemesla, taču pēc katras tikšanās paliek aizkaitinājums, nepatika, neveiklības sajūta. Kad draudzība piedzīvo krīzi, ir vērts tikt skaidrībā: kāds ir mūsu attiecību mehānisms? Ko es tajās meklēju? Kāpēc man tās ir tik ļoti nepieciešamas?
Pateicoties draudzībai, mēs bieži vien neapzināti cenšamies atrisināt savas iekšējās problēmas, taču šādas attiecības vienmēr sagādā vilšanos. Ar cita cilvēka palīdzību tu vari mēģināt paaugstināt pašnovērtējumu. “Bieži vien mēs redzam narcistiskus duetus, kuros partneri idealizē viens otru un draudzējas, jo, pateicoties šīm attiecībām, viņi var paaugstināt pašnovērtējumu un sajust morālu atbalstu,” saka Junga analītiķis Ļevs Khegajs (Лев Хегай).
“Taču nepieciešamību cienīt un mīlēt sevi nevar realizēt komunikācijā,” saka psihoterapeite Anna Varga, “ne ar draugu, ne ar mīļāko, ne ar kādu citu – tas tiek realizēts tikai konkrētā paša darbībā. Parasti tas, uz kura rēķina mēs cenšamies sevi apliecināt, izraujas no viņam piedāvātās lomas, un draudzība ātri beidzas.”
Tikpat bezjēdzīgi ir draudzībā meklēt glābiņu no vientulības. “Vientulības sajūta liecina par iekšēju disharmoniju, ka cilvēks ir pretrunā ar sevi, un, protams, draudzība nevar palīdzēt viņam mainīt šo sevis izjūtu,” turpina Anna Varga.
“Aiz nesavtīgas, uzticīgas, mūžīgas draudzības mitoloģiskās koncepcijas bieži slēpjas citas attiecības,” apgalvo Ļevs Khegajs. “Savā ziņā draudzība (tās mitoloģiskajā aprakstā) kā tāda nemaz nepastāv – visbiežāk tā ir neapzināta vienam otra izmantošana, citiem vārdiem sakot, aprēķins. Draudzība pārtrūkst, kad viens no partneriem pārstāj pildīt savu funkciju, kad viņu vairs nevar izmantot kā iepriekš. Piemēram, draudzene ilgi uzklausīja un uzmundrināja otru, un pēc tam (dažādu iemeslu dēļ) pārtrauca to darīt.”
Tāds priekšstats par draudzības pragmatisko raksturu var šķist šokējošs. Mums daudz svarīgāka ir savstarpēja palīdzība un atbalsts, lojalitāte, uzticība, gatavība upurēties, uzticēšanās un atklātība draugu starpā.
Pēc dzimuma pazīmēm
“Sieviešu draudzība ir emocionālāka, intīmāka, tā uzsver izpratnes, līdzjūtības vērtību,” saka Igors Kons. “Sievietes biežāk palīdz draugiem, ja jūt, ka tas ir vajadzīgs. Turklāt viņām patīk detalizēti noskaidrot attiecības, un te, protams, rodas daudz “asu stūru”. Tāpēc viņu draudzība bieži vien nav tik ilga kā vīriešu.” “Patiešām, sieviešu draudzības mehānisms atšķiras no vīriešu,” apstiprina Ļevs Khegajs. “Starp draudzenēm bieži veidojas mātes/meitas simbiotiskas (savstarpēji izdevīgas) attiecības. Šodien viena otrai ir mātes lomā, rīt viņas mainīsies lomām.”
Vīrieši, pēc Igora Kona vārdiem, akcentē uzticību, savstarpēju sapratni un stabilitāti: “Viņi ne vienmēr var uzminēt, ka nepieciešama viņu palīdzība, bet, ja tā tiek lūgta, viņi drauga labā darīs visu. Vīrieši reti apspriež detaļas, viņiem daudz svarīgāk vienoties par galveno, un atšķirības mazāk nozīmīgos jautājumos viņus īpaši nesatrauc.”
Kāpēc tas ir tik sāpīgi
Šķiršanās no drauga nemaina cilvēka likteni tik radikāli kā ģimenes vai mīlas attiecību sabrukums. Bet kāpēc tas tik ļoti sāp?
Mums no bērnības ieprogrammēts priekšstats par ne ar ko neaptumšotu draudzību: savstarpēja palīdzība, uzticība, ziedošanās, emocionāla pieķeršanās… Kad realitāte nonāk konfliktā ar šo mītu, mūsu pasaules aina sabrūk, un mēs to uztveram ļoti sāpīgi.
“Lielākajai daļai no mums vispār ir grūti kaut ko zaudēt vai justies pamestam,” skaidro Ļevs Khegajs. “Tādos brīžos mēs it kā atkal no jauna pārdzīvojam zaudējumus, kas mūsu dzīvē jau notikuši.”
“No otras puses, ar gadiem mums vairs nav vajadzīga tik intensīva komunicēšana ar draugu kā jaunībā, taču mums joprojām ir ļoti svarīgi apzināties, ka ir kāds tuvs cilvēks, kurš vienmēr sapratīs un atbalstīs,” piebilst Igors Kons. Ja konflikts vai nāve mums viņu atņem, kopā ar viņu mēs pazaudējam daļu no sevis, daļu savas dzīves.
Amerikāņu sociologs Ians Jēgers apgalvo, ka lēmums pārtraukt draudzību mums ir grūtāks nekā iepriekšējām paaudzēm. Varbūt tāpēc, ka mūsdienās īpaši pieprasīts mīts par patiesu draudzību – romantiskais tēls “draugs uz mūžu” ir aizstājis “mūžīgās un nemainīgās mīlestības” utopiju. Mūžīgās laulības ideāls ir kļuvis sirreāls, pāri ir kļuvuši nenoturīgāki, un mēs ciešāk turamies pie draudzības, kura piepilda vajadzību pēc otra cilvēka blakus.
Šķiršanās kritēriji
Ja esam dusmīgi un sašutuši par drauga rīcību (vai bezdarbību), mēs bez vilcināšanās varam pieņemt lēmumu pārtraukt draudzību. Bet biežāk, jūtot, ka pienācis laiks šķirties, mūs moka šaubas. Kā izvēlēties pareizo risinājumu? Eksperti ir vienisprātis: šajā jautājumā nav normu vai noteikumu. Ja vien mēs runājam par īstu draudzību, nevis par attiecībām, kurās viens dominē: tās vienkārši ir krasi jāpārtrauc.
“Tas nav zinātnisks, bet svarīgs kritērijs: nevienu cilvēku nevar novērtēt pēc vienas rīcības, jāuztver viņa personība kopumā,” saka Igors Kons. Noderīgi paskatīties spogulī: “Vai es nekad tā neuzvedos? Vai es nevienu neesmu pievīlis?” Un pašas attiecības jāuztver kopumā: kāds ir kopējais līdzsvars? Ja tas ir negatīvs, tad attiecības jāizbeidz.
Svarīgi sev pašiem noteikt, kur ir kompromisu, kas neizbēgami jāpieļauj draudzīgās attiecībās, robeža. “Draudzības labad var upurēt daudzas lietas – gan sadzīves komfortu, gan laiku, gan spēku, bet ne sev svarīgus principus,” piebilst Anna Varga. Ja kompromisi skar cieņu, pašnovērtējumu, vērts aizdomāties, vai šādas attiecības vispār ir vajadzīgas. Draudzības labā darīt to, par ko sevi pēc tam nicināsi, nozīmē nolemt sevi vissmagākajiem pārdzīvojumiem.
Tāpēc ir vērts izsvērt plusus un mīnusus: ko man nesīs godīga draudzības pārtraukšana?
Pusaudžu vecums – augstākais saplūšanas punkts
Šodien “tu vairs neesi mans draugs”, bet rīt mēs atkal esam “draugi uz mūžu” – tāda ir pusaudžu draudzība. Pusaudža garīgajā pasaulē tā ieņem galveno vietu. “Komunikācijā un pateicoties tai, notiek pusaudža psiholoģiskā attīstība,” saka Anna Varga. “Pusaudža gados draudzēšanās ir galvenā aktivitāte, un vecākiem nekādā gadījumā nevajadzētu traucēt bērna vētrainajiem kontaktiem.”
Draudzība šajos gados palīdz bērniem tikt skaidrībā ar seksualitāti, pieņemt pubertāti, pirmo mīlestību. Draugi ir viņu narcistiskā kopija. Sadevušies rokās, šādi sabiedrotie-draugi kopā ienāk pieaugušo pasaulē. Pamazām draudzība “nomierinās”, mīlestība un ģimene (nu jau pašam sava) atkal nonāk priekšplānā, kļūst par galvenajām interesēm. Dažiem vecākiem šķiet, ka mūsdienu bērni neprot draudzēties. Uz viņu pašu bērnības atmiņu fona – bez mobilajiem tālruņiem un interneta – viņiem ir grūti nojaust, ka mūsdienu pusaudži ir mainījuši tikai saziņas veidus, bet ne to saturu. “Bērni draudzējas tāpat kā iepriekš,” uzskata Igors Kons, “viņiem ir tikpat intensīva vajadzība pēc intīmas draudzības, ideāli, priekšstati par draudzību neko daudz nemainās.”
Attīstības impulss
Bet kā šķirties – krasi pārtraukt draudzību vai uzturēt attiecības, ļaujot tām pakāpeniski noplakt? “Abi varianti ir neveiksmīgi,” saka Ļevs Khegajs. Nevienā gadījumā nemainās partneru personības, nenotiek psiholoģiska izaugsme, viņi nejūt atvieglojumu. Tā notiek tāpēc, ka attiecības netiek uztvertas kā izsmeltas – paliek neskaidrs, kas ir viņu draudzības pamatā. Abi var būt ieguvēji, ja atklāti apspriež savas attiecības.”
Tomēr, pēc Annas Vargas teiktā, ir viena nianse: “Ja stingri nolēmāt šķirties ar draugu, ja iespējams, labāk to darīt bez paskaidrojumiem, jo attiecību apspriešana ir ceļš uz tuvināšanos.”
No katra paša atkarīgs, vai no šķiršanās gūtā pieredze būs pozitīva. “Nevar pārāk aizrauties ar pārdzīvošanu, jo ar draugu izšķīries,” turpina Anna Varga. “Es nedomāju, ka ciešanas pašas par sevi ir svētīgas, drīzāk tās ir kaitīgas. Cieti – apdomāji, saprati šo pieredzi – un dodies tālāk!”
Draudzība, tāpat kā mīlestība, nes daudz prieka, laimes, bet arī daudz sāpju. Nevar izmērīt, ko vairāk. No cilvēku komunicēšanas burvības, siltām un patiesi draudzīgām attiecībām nevar atteikties tikai tāpēc, ka pastāv risks vilties otrā cilvēkā. Draudzība mūs veido un padara mūsu dzīvi piesātinātāku, taču (atšķirībā no mīlestības) tā nevar būt vienpusīga. Lai cik sāpīga būtu šķiršanās, tieši tā bieži vien mums palīdz kļūt pašiem un dzīvot pilnvērtīgu
