Psihoterapeite: Draudzība ir divvirzienu kustība 1
Draugus iegūst un par draugiem kļūst. Draudzības veidošana un uzturēšana ir emocionāls ieguldījums, kas vairo dzīvesprieku un drošības izjūtu, kā arī sniedz dzīves piepildījumu. Ikvienam ir nozīmīgi būt saprastam un pieņemtam tādam, kāds viņš ir, tādēļ cilvēki alkst pēc īstas draudzības, vēlas to piedzīvot. Ar īstiem draugiem cilvēks šajā pasaulē nejūtas vientuļš. Draugi ar savu klātbūtni rada “mēs” sajūtu, tie spēj ļoti daudz – ne tikai mierināt, atbalstīt, iedrošināt vai uzmundrināt, bet arī iedvesmot, aizraut, motivēt, virzīt. Ne velti jau 16. gadsimtā angļu filozofs Frānsiss Bēkons sacījis: “Draudzība divkāršo prieku un atņem pusi no bēdām.” Kā cilvēkā rodas un attīstās spēja draudzēties, stāsta psihoterapeite, psiholoģe AELITA BEITIKA.
– Spēja draudzēties sāk attīstīties agrā bērnībā un ir cieši saistīta ar spēju pieķerties, paļauties un uzticēties. Emocionāli tuvu attiecību pieredze bērnībā ir pamatā spējai draudzēties. Introvertiem cilvēkiem ir grūtāk atvērties, vajag vairāk laika, lai attiecības pāraugtu draudzībā, tādēļ vecāku attieksmei šajā jautājumā ir būtiska nozīme. Paveicies tiem, kuru vecāki tic draudzībai, rosina draudzēties. Dažkārt tuvie cilvēki ir vīlušies un netic draudzībai, un deklarē, ka īstu draugu nav, ka nevienam šajā pasaulē īsti nevar uzticēties vai arī ka draudzībā tiek meklēts pašlabums.
Spēja draudzēties ir saistīta ne tikai ar prasmi sniegt atbalstu un mierināt, bet arī spēju priecāties līdzi drauga panākumiem. Nereti izturēt otra panākumus ir daudz grūtāk nekā mierināt bēdās vai atbalstīt grūtībās. Skaudība un greizsirdība līdzīgi kā privātīpašnieciskums ir nevēlamas draudzībai. Tāpat par draudzību ir grūti nosaukt attiecības, ja tajās svarīgāks kļuvis savstarpējais izdevīgums. Mainoties apstākļiem, izdevīgums kļūst nesvarīgs un draudzība izirst. Draudzībai ir par maz arī tikai ar patiku pret kādu, jo tā lielākoties ir virspusēja un īslaicīga.
Spēja draudzēties nav vienādi attīstīta visiem cilvēkiem, daži to neprot, jo nespēj uzticēties, bet citi ir pārmēru egocentriski. Draudzība prasa rēķināšanos un gatavību saskaņot savu dzīvi ar otra cilvēka dzīvi, ņemot vērā viņa intereses un dzīves situāciju. Egoistiski cilvēki ir patmīlīgi pašlabuma meklētāji, kuriem nereti ir izmanotojoša attieksme pret citiem, viņi vērsti uz savu vēlmju apmierināšanu un nav gatavi rēķināties ar citiem. Savukārt egocentriskiem cilvēkiem ir priekšstats par sevi kā dzīves un pasaules centru, viņi vēlas draugus, taču sagaida, ka pasaule grozīsies tikai ap viņiem. Draudzība prasa respektēt katra vēlmes un vajadzības, tādēļ īsti draugi ne tikai klausās, bet arī sadzird un ņem vērā sacīto.
Draudzība piedod maldīšanos un nepārdomātus kaislības uzbangojumus, bet tā ir nepielūdzama pret tirgošanos ar sirdsapziņu, garu un prātu. Onorē de Balzaks
30. jūlijs ir Starptautiskā draudzības diena. Šos svētkus jau vairākus gadus svin Latīņamerikas valstīs, un to izcelsme meklējama Paragvajā, kur šo dienu atzīmē jau 66 gadus. Kopš 2011. gada arī ANO 30. jūliju atzinusi par Starptautisko draudzības dienu.
