Draudzējamies tīklos:)? Saziņas internetā efekti un blaknes 0
Daudziem tie kalpo kā ilgstošs un neapnīkstošs laika kavēklis un noder komunikācijai gan ar draugiem, gan sabiedrībā zināmiem cilvēkiem, gan jaunu paziņu un varbūt pat draugu iegūšanai. Turklāt ar datoru vai viedtelefonu rokās pa sociālajiem tīkliem varam klejot kaut pļavā, ja vien ir interneta pieslēgums.
Arī man Facebook palīdz uzturēt kontaktus ar draugiem un paziņām ārpus Latvijas – ar tbilisieti Giorgi, ar domubiedriem no Polijas, Portugāles un Vācijas. Kādreiz nonākot šajās valstīs, par naktsmājām un lieliski pavadītu laiku nebūs jāuztraucas – tīkla draugi ieteiks, ko viņu zemē vai pilsētā vērts apskatīt. Ja, piemēram, nezini, kur Varšavā lēti un garšīgi paēst, Twitter ir īstā vieta šādam jautājumam. Tavi sekotāji vaicājumu pados tālāk, un atbildi saņemsi dažu minūšu laikā. Turklāt saziņa tīklos ir vienīgā iespēja, kā bez liekiem izdevumiem uzturēt saikni ar tuviniekiem, kuri dzīvo citās valstīs, – telefonsarunas ir dārgas, bet vēstules pa pastu ceļo tik lēni.
Dzīve tīklos – efekti un blaknes
Psihoterapeits Valdis Briedis uzskata, ka sociālie tīkli var iedrošināt uz reālām darbībām. “Tie palīdz aizpildīt tukšumu, kas pēkšņi radies reālajā dzīvē, ja zaudēts kāds tuvinieks. Virtuālā draudzēšanās ļauj pamazām atgūties, kamēr cilvēks vēl nav nonācis emocionālā depresijā.
Ja sazināšanās tīklos rosina būt saiknē ar realitāti, tam var būt labs psihoterapeitisks efekts – pašvērtējumu uzlabo, pašapziņu un drošības sajūtu stiprina jebkura darbošanās.
Ja, piemēram, iepazīstas ar meiteni sociālajos tīklos, pēc tam jūtas pārliecinošāk, lai to izdarītu arī reālajā dzīvē.”
Taču, ja sociālajos tīklos dzīvo pārspīlēti ilgi un saskarsme ar citiem lielākoties noris virtuāli, nevis realitātē, ietekme var būt arī negatīva, vērtē psiholoģe Ilze Pastare. “Tā kļūst par problēmu – daudzi, it sevišķi jaunieši, savos profilos cenšas sapulcināt pēc iespējas vairāk sekotāju, kamēr par saviem īstajiem draugiem brīžam aizmirst un attiecību uzturēšanai reālajā dzīvē neatrod laiku. Labi, ja uzraksta kādu vēstuli vai uz jaunākās bildes uzklikšķina Man patīk.”
Savukārt Valdis Briedis pārliecināts: tikmēr, kamēr sociālie tīkli neizraisa atraušanos no reālās pasaules un netraucē dzīvot, viss ir kārtībā. “Tie ir vienlīdz noderīgi un traucējoši. Ziepes sākas tad, ja tīklos pavada nesamērīgi daudz laika. Ja gribam dzīvot, ir jāuztankojas – jāēd, jādzer, jāelpo, jākustas, jāpiedzīvo. Par to negādājot, izpaudīsies neirotiski simptomi – cilvēks kļūs jūtīgāks, nervozāks, satrauktāks.
Pārmēru aktīvs sociālo tīklu lietotājs nereti sāk izvairīties no tuviniekiem, lai gan dzīvo ar viņiem zem viena jumta. Savukārt mazkustīguma dēļ pakāpeniski pasliktinās asinsrite, švakāki kļūst muskuļi.
Cilvēks nonīkst fiziski, tāpat kā augs, ko ienes tumšā pagrabā un neaplaista.”
“Ja cilvēks tā aizrāvies ar komunicēšanu sociālajos tīklos, ka sāk ignorēt savas pamatvajadzības, tas liecina par atkarību. Situācija kļūst kritiska, ja ir nepārvarama vēlme ik pa brīdim pārbaudīt sociālos tīklus – vai tik nav parādījies kas jauns un ko sadarījuši citi.
Ja tas sāk traucēt – cieš darbaspējas, trūkst brīvā laika un arī ģimene par to aizrāda –, jācenšas sevi ierobežot vai, iespējams, jāmeklē psihologa palīdzība,” brīdina Ilze Pastare.
Veido mākslīgu tēlu
Kautrīgs cilvēks, kuram reālajā dzīvē nav daudz draugu, virtuālajā vidē par sevi nereti rada drosmīgas un sabiedriskas personas tēlu. Tas ir krietni vieglāk, bet vai patiesi, īstenībai atbilstoši?
Valdis Briedis savā praksē novērojis, ka daudziem problēma ir emocionālās pieredzes trūkums, tāpēc viņi nejūtas droši saskarsmē ar citiem. Ja kopš bērnības trūcis emocionālas tuvības, arī pašvērtējums ir cietis. “Līdzko iejūtas sev tīkamā virtuālās pasaules tēlā, šāds cilvēks sāk atteikties no reālās dzīves, jo tur nejūtas tik komfortabli. Un pēc komunikācijas sociālajos tīklos līdz reālam kontaktam ar otru bieži vien nemaz nenonāk – pazūd un ilgu laiku par sevi nedod nekādu ziņu. Pēc tam varbūt atgriežas, lai atkal nedaudz paspēlētos.”
Ja netiek zaudēts kontakts ar reālo dzīvi, tas var būt kā starpstāvoklis, lai sevi iedrošinātu. Taču jārēķinās, ka, ātri un viegli sazinoties Draugos, Facebook vai ar cita sociālā tīkla starpniecību, mēdz rasties slinkums uzturēt saikni realitātē.
Zūdot reālai komunikācijai, rodas emocionālās tuvības un pieskārienu deficīts.
Cilvēka evolūcijas pētnieki secinājuši, ka aptuveni 80 procentiem no mums ir svarīgi būt tādiem kā pārējie – piederēt kādai grupai, neatšķirties. Arī pierakstīties tviterī un draugos un visu laiku būt lietas kursā par to, kas notiek ar citiem. Ja cilvēks sociālajā tīklā nav reģistrējies, var justies izstumts.
Bet kā tad ar tiem, kas tīklos atrod pat savu otro pusīti? Viņi savu tēlu nav radījuši mākslīgi. Citādi, ja tas neatbilst realitātei, sastopoties dzīvē, tīklu draugi piedzīvos vilšanos.
Apzinies sevi!
Savā tīkla profilā publicējot ceļojumu fotogrāfijas, veidojot atraktīvus aprakstus, izrādot savus tetovējumus, daudzi tiecas pēc citu uzmanības, mēģina paaugstināt savu pašvērtējumu, uzskata Ilze Pastare. Bet kā jutīsies, ja kādudien neviens par viņa piedzīvojumiem vairs neinteresēsies un kārotais galerijas skatījumu vai komentāru skaits nebūs sasniegts?
Arī Valdis Briedis piekrīt, ka aizrautīgiem sociālo tīklu lietotājiem svarīgs ir atzīšanas moments – ir taču patīkami, ja kāds komentē, nolaiko un pārpublicē viņa ierakstu.
“Tā ir stimulācija, kas nepieciešama, ja grib justies novērtēts un atzīts. Taču ļoti īslaicīga, jo jaunumu lapā informācija pazūd jau pēc pāris stundām, tāpēc atkal jādomā kas cits nebijis.”
Tā var nonākt tādā kā vāveres ritenī, kad rīcībai realitātē laika un izdomas paliek arvien mazāk. Turklāt tīklu izmantošana rada pieradumu, it sevišķi tur atrodamās spēlītes. Ja aizraušanās ar virtuālo dzīvi nomākusi reālo un ikdienas pienākumiem vairs nepietiek laika, var rasties traumatiskais stress – trauksme, nemiers – un impulsīva izlāde, kas var kaitēt un apdraudēt pašu.
“Lai apzinātos sevi un savas spējas, var kaut vai atzīmēt paša sasniegumus, piemēram, valodu apguvē, darbā, attiecībās ar citiem. Veidojot savu panākumu dienasgrāmatu, sapratīsi, cik vērtīgs esi, jo labs pašvērtējums sākas ar to, kā skaties uz sevi, nevis ko par tevi domā citi. Ej, dari un piedzīvo!” mudina Ilze Pastare.
Vientuļš, lai gan draugu daudz
Kopt attiecības, komunicēt tīklā un regulāri tikties ir svarīgi, lai nejustos vientuļš. Taču ko līdz 600 iluzori draugi internetā, ja viņi neizrāda interesi par tavu ikdienu un neatbalsta grūtā brīdī? Tā ir lielākā bīstamība – kontaktu ir daudz, bet tie ir tik pavirši, ka cilvēks, vienalga, jūtas vientuļš.
Psiholoģe pārliecināta, ka tāpēc svarīgi rast līdzsvaru. “Jāizvērtē, ar kuriem cilvēkiem tikties un veidot personisku saskarsmi un ar kuriem savu laiku taupīt, katru dienu nesazinoties, ja tas nav nepieciešams. Lieliski, ja ar tuviem draugiem attiecības gandrīz vienmēr uzturētu klātienē, kamēr citiem brīdi atvēlētu internetā.”
Psiholoģe iesaka paņēmienu, kas palīdz saprast, kā sociālie tīkli ietekmē dzīvi un vai virtualitāte nav kļuvusi par problēmu.
Uz baltas lapas uzzīmē apli, ko proporcionāli sadala, atzīmējot, cik daudz laika dienā tiek veltīts darbam, ģimenei, draugiem, rūpēm par veselību, sociālajiem tīkliem un citām ikdienišķām nodarbēm. Tad izvērtē, kam atvēl par daudz laika un kam – par maz un kā šīs proporcijas varētu mainīt uz vēlamo.
“Kad tika uzsākti izmeklējumi ar magnētiskās rezonanses metodi, daudziem konstatēja nevis Parkinsona slimību, bet gan pieskārienu deficītu. Lai arī cēloņi atšķiras, simptomi ir ļoti līdzīgi – trīc rokas un kājas, ir paaugstināta nervozitāte, grūtības koncentrēties. Šādas pazīmes jau pēc divām trim nedēļām rodas pat padsmitniekam, kurš katru dienu četras piecas stundas pavada sociālajos tīklos. Atradināties no tā nav viegli – pašam jāmaina savi ieradumi. Jāpiespiežas doties dabā, fiziski kustēties, jātiekas un jārunā ar cilvēkiem, jāierobežo pieeja internetam. Ja ir nosliece uz atkarības rašanos un citādi sevi disciplinēt nespēj, vēlams vispār atslēgt internetu,” rosina Valdis Briedis.
