“Kad mācītāju Sproģi par nepaklausību izslēdza no LELB, viņš draudzei teica, ka nebūšot vairs mūsu mācītājs. Mēs tam negribējām piekrist un palikām kopā ar viņu. Tā kopš 1991. gada esam autonomi un tagad gaidām, ko spriedīs tiesa un tad lemsim, ko tālāk darīt,” saka Valtaiķu draudzes (tajā ir 35 locekļi) priekšnieks kopš 1979. gada Tālis Lagzdiņš. Viņš atceras, ka padomju gados nebija viegli pašu spēkiem uzturēt baznīcas ēku, pirmkārt, lai vispār to neatņemtu, bija nepieciešams noteikts draudzes locekļu skaits, jāmaksā nodokļi valstij. “Mūsu senči baznīcu ir cēluši, ar zirgiem akmeņus veduši, paaudžu paaudzēs cauri dažādiem laikiem un kariem tā saglabāta, tāpēc nevienam to negribam atdot. Šajā ziņā draudze ir vienota. Mācītājs Sproģis līdz pēdējam brīdim cīnījās par mums, strādāja ar dokumentiem, līdz nomira ar trešo infarktu… Tieši šī cīņa ar LELB viņu sagrāva.” 6
Starp citu, tieši S. Sproģis pašreizējo LELB arhibīskapu Jāni Vanagu Valtaiķu baznīcā ir kristījis, iesvētījis un arī… izslēdzis no draudzes par draudzes nodevas nemaksāšanu. Pirms tam jau pats S. Sproģis bijis izslēgts no LELB.
Ko domā garīgie tēvi
Kad S. Sproģis nomira, viņa draudzes uzrunāja šobrīd 40 gadus veco mācītāju aizputnieku Vari Bitenieku, kurš ordinēts 1999. gadā, studējis Latvijas Universitātē teoloģiju, arī ārzemēs – Heidelbergas universitātē. Draudzes Biteniekā redzēja Sproģa sekotāju.
“Sproģis bija zvaigzne. Gandrīz divus metrus garš, ar tādu balsi, ka viņu savulaik aicinājuši dziedāt operā. Par mācītāju Sproģis sāka kalpot 1971. gadā, iznesa uz saviem pleciem milzīgu spiedienu, kas no padomju varas bija pret viņu un viņa draudzēm. Gudrs un apdāvināts. Luteriskā baznīca padomju laikā bija citāda: centrā bija draudzes, starp arhibīskapu un draudzēm nebija priekšnieka un padoto, bet brāļu un māsu attiecības,” stāsta V. Bitenieks. “Sproģis domāja, ka arī pēc Latvijas neatkarības atgūšanas luteriskā baznīca saglabās savu demokrātismu, bet vīlās.”
V. Bitenieks neliekuļo un stāsta, ka luterāņu draudzēm vienmēr aktuāls bijis jautājums: kā mācītājam samaksāt algu? Un īpašumi ir tas, ar ko ir iespējams kaut ko pasākt, iznomāt uz kādu laiku. Draudze ir atbildīgāka, ja zina, ka īpašums pieder tai. Arī baznīcu remontiem vieglāk sameklēt finansējumu no fondiem, ja īpašums ir paša.
Tomēr LELB Liepājas diecēzes bīskaps Pāvils Brūvers uzskata, ka tiesāšanās starp LELB un Valtaiķu draudzi nav nekas cits kā juridisks jautājums. Neviens cits kā LELB jau arī, viņaprāt, draudzes īpašumus nevar atgūt un ierakstīt Zemesgrāmatā.
“Es personīgi nebiju klāt tajā laikā, kad Sproģis sastrīdējās ar LELB. Visādas runas esmu dzirdējis, arī to, ka viņš gribējis kļūt par arhibīskapu. Kad sāku strādāt LELB, esmu ar Sproģi runājis, ka draudzēm jāatgriežas LELB. Viņš atbildēja: “Kad manis nebūs, tas notiks automātiski, draudzēs jau īsti nezina, ka esam prom.” Sproģis neko daudz nerunāja par iemesliem, kāpēc draudzes ir autonomas. Par LELB izplata daudz baumu un melu, netic mums. Stāsta, ka no baznīcām padzīsim draudzes,” saka P. Brūvers, kurš, starp citu, savulaik kalpojis arī LELBĀL. Bīskaps piebilst, ka LELB 1922. gadā izvēlējies kongregacionālo ceļu un tas ir attaisnojies, otrs ceļš bijis episkopāli sinodalais (draudzēm lielāka teikšana, līdzīgi kā baptistiem), kāds arī pasaulē esot sastopams.
