Agrāk nebija autonomas draudzes 6
“Pamatojoties uz likumu par īpašumu atdošanu reliģiskajām organizācijām, 1994. gadā Tieslietu ministrijas Reliģisko lietu pārvalde noteica, ka draudžu īpašumu var atjaunot pēc tāda juridiska statusa, kāds tas bija līdz 1940. gadam. Tagad mēs redzam, ka pašvaldības zemes komisiju lietās ir kompetentas institūcijas atzinums, kas faktiski liedza pašvaldībām pieņemt lēmumus par labu autonomām draudzēm, jo tie būtu prettiesiski. Lai gan Aizputes pašvaldība 2005. gadā ir pieņēmusi lēmumu par zemes īpašuma tiesību atjaunošanu, tajā iztrūkst vārds “autonoma”. Cik es zinu, šis īpašums Zemesgrāmatā nav reģistrēts uz Aizputes autonomās evaņģēliski luteriskās draudzes vārda, jo, sagatavojot nostiprinājuma lūgumu, notārs vienmēr pieprasa reliģiskās organizācijas statūtus un tos pārbauda arī Zemesgrāmatas tiesneši,” stāsta LELB juriste A. Vanaga.
“Faktiski nav strīda par īpašuma piederību uz 1940. gadu, jo līdz 1940. gadam Latvijā nevarēja pastāvēt autonomas luterāņu draudzes, kas būtu darbojušās ārpus LELB, jo Kārļa Ulmaņa režīms pēc 1934. gada nepieļāva nekādu sektantismu. Līdz ar to Latvijā bija tikai tradicionālo konfesiju draudzes. Pēc 1990. gada Latvijā darbību atjaunoja ne tikai bijušās draudzes, bet arī daudzas jaunas draudzes. Šobrīd ārpus LELB, piemēram, darbojas vairākas Augsburgas ticības apliecības luterāņu draudzes, kuras savukārt veido savu patstāvīgu kopību.”
Cilvēki un likumi…
Kuldīgas novada domes juriste Vineta Petrika, kura tiesvedībā kā atbildētāja pārstāve iesaistījusies kopš 2012. gada, teic, ka sākumā uz lietu skatījusies pavisam neitrāli, taču tagad nosliekusies draudzes pusē. “Kā cilvēkam man liekas, ka būtu taisnīgi īpašumu atdot draudzei, kas tai piederējis kopš 1792. gada un pirmās Latvijas brīvvalsts laikā bijis ierakstīts Zemesgrāmatā uz tās vārda. No paaudzes paaudzē Valtaiķu evaņģēliski luteriskā draudze Laidu pagastā ir pastāvējusi un tā pati draudze pastāv arī šobrīd. Manuprāt, LELB rīkojas netaisni, pretendējot uz šo īpašumu. Bet kā juristei man jāatzīst, ka atsevišķus pantus likumā var interpretēt arī par labu LELB un pašvaldībai būs jārespektē tiesas spriedums.”
V. Petrika skaidro, ka mācītājs S. Sproģis, nebūdams jurists, droši vien pat neparedzēja, kādas sekas var būt tam, ka draudze izstājas no LELB sastāva. Tajā laikā LELB satversmē nebija aprakstīta draudzes izstāšanās procedūra, kā arī nebija noteikts, kas notiek ar draudzes mantu šādā gadījumā. Reģistrējot draudzi kā patstāvīgu reliģisku organizāciju, S. Sproģis neko nepārkāpa, bet rezultātā draudze tika ievilkta gadiem ilgā tiesvedībā.
A. Vanaga piebilst: “Mācītājs Sproģis droši vien bija harismātiska personība, kas noteikti gāja uz savu mērķi arī tad, ja tas nesaskanēja ar vairākuma viedokli. Bet LELB vadās pēc Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas likuma un LELB satversmes, jo kā reliģiskais centrs tā ir atbildīga par LELB kopībā esošo 290 draudžu darbības nodrošināšanu ilgtermiņā. Ja kāda draudze patstāvīgi nevar vairs pastāvēt, tās tiek apvienotas. Turklāt jāņem vērā, ka bieži vien draudžu īpašumā esošās baznīcas ir kultūras un vēstures pieminekļi, kuru uzturēšanu, atjaunošanu un rekonstrukciju mazas draudzes bez LELB atbalsta nevar nodrošināt.”
