Drauds grāmatniecības prestižam 8
Ap Latvijas Literatūras centru (LLC) saviļņojušās kaislības nenogulsies vēl vismaz desmit dienas, jo tikai 12. oktobrī beigsies finanšu pārbaude – dokumenti, kuri LLC direktoram Jānim Ogam bija jāiesniedz līdz piektdienas vakaram, Valsts kultūrkapitāla fondā (VKKF) saņemti pirmdien no rīta.
Jāatzīst, jau šobrīd neskaidrības ap to, vai un cik īsti izšķērdēts, cik izmantots ne īsti atbilstoši piešķīrumam, ir nodarījušas nopietnu kaitējumu ne vien paša LLC, bet visas grāmatniecības nozares prestižam. Te ko pārmest būtu gan LLC dibinātājiem, gan Grāmatniecības padomei, kas ir Kultūras ministriju (KM) konsultējoša institūcija un no kuras atsevišķiem pārstāvjiem neformālās sarunās jau pirms gadiem dzirdētas ne sevišķi glaimojošas atziņas par atsevišķiem LLC darbības aspektiem.
Viena no LLC dibinātājām – dzejniece Liāna Langa – teic, ka biedru kopsapulce nolikta uz 14. oktobri – tad finanšu pārbaudes rezultāti un vērtējums būs skaidri zināmi. “Ja pret organizāciju tiks vērsta piedziņa, tad situācija ir ļoti nopietna.” Saskaņā ar LLC statūtiem atsevišķi organizācijas biedri neatbild par LLC saistībām, tādējādi, ja nauda tiešām iztērēta neatbilstoši mērķiem, vienīgais, pret ko var tikt vērsta piedziņa, ir centra direktors Jānis Oga. Tieši par viņa atbildību tiek runāts visskaļāk.
Dzejniece uzskata, ka pēdējos gadus gan LLC biedri, gan sabiedrība apzināti maldināti – pirmkārt, neizņemot no mājas lapas padomes vārdus (kā “Latvijas Avīzei” norādīja Artis Ērglis, tās pilnvaras beigušās jau 2008. gadā) un, otrkārt, vairākus gadus pēc kārtas nesasaucot biedru kopsapulci, kas pēc organizācijas statūtiem bija jāizdara katru gadu līdz 31. martam. Tiesa gan, pašiem biedriem ir tiesības sasaukt ārkārtas sēdi, un šajos apstākļos gribas teikt: droši vien to arī būtu vajadzējis darīt.
No otras puses, KM komentārs liek secināt, ka nesakritības atskaitēs pamanītas tikai šogad – grūti pateikt, vai tas nozīmē, ka iepriekš viss tiešām bijis kārtībā vai arī uz nepilnībām pievērtas acis. KM Sabiedrisko attiecību speciāliste Baiba Kauliņa komentē: “… Tika konstatēts, ka iesniegtās saturiskās un finanšu atskaites ir nepilnīgas, tāpēc KM pieprasīja sniegt papildu skaidrojumus, papildinātu saturisko atskaiti, darījumus apliecinošus dokumentus un Valsts kases konta izdrukas, kā to paredz finansēšanas līguma nosacījumi.” Arī precizētā informācija nav šķitusi apmierinoša, tādēļ pieņemts lēmums veikt pārbaudi uz vietas un padziļinātu 2014. un 2015. gada finanšu apguves līdzekļu pārbaudi.
Liela atbildība mazai organizācijai
Tomēr, pat pirms pārbaude pabeigta, vērts uzdot jautājumu, vai ir adekvāti, ka nelielai nevalstiskai organizācijai, kāda ir LLC (tai ir tieši 12 biedri dibinātāji, no kuriem viens – Latvijas Kultūras fonds – vairs nepastāv, un divi darbinieki), pamazām uzkrājušies tik finanšu ietilpīgi un stratēģiski svarīgi uzdevumi. Kā redzams no skaitļiem uzziņā, LLC apsaimnieko ļoti daudzveidīgus projektus, kas saistās ar latviešu literatūras tulkošanu un popularizēšanu pasaulē, kā arī ar žurnāla “Latvju Teksti” izdošanu un Prozas lasījumu rīkošanu pašu mājās.
Liāna Langa gan aizrāda – centram piešķirtie līdzekļi liek domāt, ka būtu bijis iespējams pieņemt vēl vismaz vienu darbinieku, lai sadalītu slodzes, kā arī apsvērt, vai tāda lokāla sarīkojuma kā Prozas lasījumi organizēšanai nevajadzētu piesaistīt neatkarīgu producentu grupu.
Latvijas Rakstnieku savienības valdes priekšsēdētājs Arno Jundze uzskata – vispirms jāsagaida pārbaudes rezultāti un tikai tad jāizdara secinājumi, jo “nav Staļina laiki, kad vispirms nošāva un tikai tad izmeklēja”, bet arī norāda – šis skandāls ir iemesls aizdomāties par tulkojumu stratēģiju plašākā nozīmē un arī par to, kā tiek organizēta latviešu literatūras popularizēšana: “Nevar prasīt, lai cilvēki, kas pirms 20 gadiem nodibinājuši LLC, tagad atbildētu par notiekošo. Es domāju, ka centra darbā vajadzētu iesaistīties gan Ventspils Rakstnieku un tulkotāju mājai, gan Rakstnieku savienībai. Patlaban mums uz Latvijas Rakstnieku savienību zvana satraukti ārvalstu izdevēji un jautā, vai viņi varēs pieteikties tulkošanas programmai, kaut arī mums ar LLC nav nekādas saistības,” pauž Jundze.
Otto Ozols, kurš šogad pārstāvēja Latviju starptautiskajā Gēteborgas grāmatu tirgū, teic, ka no organizācijas viedokļa viesošanās bijusi organizēta labi, un arī izdevēju uzrunājis un pārliecinājis LLC. Tiesa, pati uzturēšanās Gēteborgā likusi rakstniekam saprast, ka ar grāmatas iznākšanu vēl ir daudz par maz. “Zviedrijas tirgus ir milzīgs, vismaz desmit reizes lielāks nekā Latvijas, un jāsaprot, ka mūs tur neviens negaida,” saka O. Ozols. “Lai tajā ielauztos, ir pamatīgi jāstrādā ar elkoņiem, nepieciešama milzīga kapacitāte, kas LLC vēl būtu jāattīsta.”
Tomēr O. Ozols nesteidzas kritizēt LLC, norādot – viņa pieredze starptautiskajā mārketingā sniedz plašāku skatu un šobrīd viņam grūti saskatīt citus cilvēkus, kas LLC darbu varētu izdarīt veiksmīgāk. Arī A. Jundze atgādina, ka vajadzētu pamanīt labo, ko šajos gados izdarījis LLC ar Jāni Ogu priekšgalā – neapšaubāmi, šo 13 gadu laikā LLC ieguvis noteiktu statusu un starptautisko prestižu, un ir grūti iedomāties sekas, ja tā darbība pēkšņi tiktu apturēta, skaidri nedefinējot jaunu spēlētāju starptautiskajā tirgū.
Ilgtermiņa stratēģija
Faktiski neapmierinātība ar LLC uzplaiksnījusi arī agrāk, galvenokārt saistībā ar lēmumiem par to, kurus tieši autorus tulkot vai sūtīt uz grāmatu tirgiem un lasījumiem ārzemēs. Tas, ka LLC ir neliela sabiedriska organizācija, kam deleģēti valstiskas nozīmes uzdevumi, ļāvis jautāt, vai atlase vienmēr ir bijusi profesionāla. No otras puses, atliek tikai pavērot komentārus pēc Nacionālā kino centra konkursiem, lai saprastu, ka arī valsts aģentūras statuss nepasargā no apvainojumiem partijiskumā.
Protams, vienmēr liekas, ka kaimiņos ir labāk, bet ir arī objektīvi piemēri, kas par to liecina. Piemēram, Igaunijas Literatūras centrā strādā trīs, bet Lietuvas Literatūras centrā pat četri cilvēki – tur viena speciāliste atbild tikai par rezidenču programmu, bet viena – par Viļņas Grāmatu tirgu.
Starp citu, atšķirībā no LLC Igaunijas Literatūras centru (ILC) vienoti nodibināja Igaunijas Rakstnieku savienība un Izdevēju asociācija, tādējādi novēršot vai vismaz mazinot aizdomas par to, ka centrs strādā tikai noteikta elitāra rakstnieku loka interesēs.
ILC vadītāja Ilvi Līve, piemēram, nenoraida atbalstu arī t. s. vieglās literatūras tulkojumiem, gan piebilstot – parasti vietējais tirgus ir piesātināts ar vieglo literatūru, un vienīgie no šī plaukta, kam cerības izsist plašāku logu arī citiem darbiem, ir detektīvromāni. Ilvi Līve tāpat norāda, ka tulkojumu atbalsta programma “Traducta” šobrīd sāk kļūt par šauru un nespēj apmierināt pieaugošo interesi par Igaunijas literatūru pasaulē.
Savukārt, piemēram, Lietuvā izveidojusies Literāro tulkojumu asociācija, kura piešķir ikgadējo Sv. Jeronīma balvu ne tikai labākajiem cittautu autoru darbu tulkojumiem lietuviešu valodā, bet arī kopš 2006. gada labākajiem lietuviešu rakstnieku darbu tulkotājiem svešvalodās.
Latvijā jautājums par tulkotājiem ir sāpīgs – atšķirībā no kaimiņiem LLC mājas lapā nav atrodama pat elementāra informācija par tulkotājiem, tāpat trūkst valsts politikas jaunu potenciālo tulkotāju piesaistīšanai un valodas apmācībai, kaut gan interese ir, uzsver Arno Jundze.
Pašreizējos apstākļos pieminēt faktu, ka Latvijā tulkošanai vienmēr atvēlēts mazāk līdzekļu nekā kaimiņvalstīs – principā tas nozīmē mazāk nekā jebkurā no Eiropas valstīm, kas vispār maksā par savas literatūras tulkošanu, – nozīmētu tracināt sabiedrību. Un tomēr, domājot par labāko sistēmu godprātīgai esošo līdzekļu pārvaldīšanai, vienlaikus ir vērts apsvērt, cik tieši daudz naudas un kādiem mērķiem nepieciešams atvēlēt.
Pasaulē ir dažādi piemēri, norāda “Lauku Avīzes” izdevniecības direktore Evija Veide. Mēs nepiederam lielajām valodām – vācu, angļu, franču, krievu –, kas var atļauties mazāku atbalstu saviem tulkojumiem: “Viņi apzinās – valodas pieejamība ir tik laba, ka atbalsts tulkošanai neko daudz neietekmēs.”
Pretstats ir ziemeļvalstis, kas apzinās, ka to valodu lietotāju loks ir ierobežots, un tāpēc apzināti veidojušas tulkojumu politiku. Piemēram, Somijas FILI (“Finnish Literature Exchange”) katru gadu grantos tulkojumiem un izdevējiem sadala līdz 600 000 eiro. FILI ir vieni no nedaudzajiem, kas piešķir atbalstu ne tikai grāmatas tulkošanai, bet atsevišķos gadījumos arī izdošanai, piebilst E. Veide.
Atbalstot autortiesību iegādi, nauda uzreiz tiek pārskaitīta autortiesību turētājam, tādējādi neuzkrītoši atbalstot pašmāju grāmatniecības nozari. Tā rīkojas, piemēram, Francijas institūts, ar kura starpniecību var saņemt atbalstu autortiesību iegādei franču valodas tulkojumiem.
Risinot pašreizējo skandālu, vērts paralēli domāt arī par tālākās stratēģijas un taktikas jautājumiem, un šķiet, ka tas jādara plašākā lokā, nekā līdz šim ierasts.
