Principiālā alternatīva 3
Kad sapnis par savu mājokli iegūst konkrētas aprises, saimniekam ir principiāla izšķiršanās – tradicionālā vai ekoloģiskā būvniecība? Katram racionāli domājošam indivīdam, par zaļgani iekrāsotajiem pat nerunājot, ir pilnīgi skaidrs, ka pēdējais variants ir veselībai drošāks un dzīvošanai patīkamāks, kaut arī salīdzinoši dārgāks. Šādai izvēlei par labu liecina fakts vai vismaz apgalvojums, ka aptuveni 30% jauno ēku piemīt SBS jeb slimās būves sindroms, ar to saprotot iemītnieku ieilgušu diskomfortu gaisa kvalitātes dēļ, ko saista ar celtniecībā izmantotajiem materiāliem un tehnoloģiskajiem risinājumiem. Tas – no vienas puses.
No otras – akli uzticēties ekoloģiskajai versijai arī laikam nedrīkst. Šķiet, ka jēdziens ir stipri izplūdis, dabiskums izcelsmē un draudzīgums videi ir universāls deķītis, kuru var visādi staipīt, lai piesegtu plikumus.
Klasiskajā izpratnē ekoloģiska māja, drusku vulgarizējot, turas uz dižākajiem laukakmeņiem, kas atrasti tuvākajā apkaimē, tā ir guļbūve ar niedru jumtu vai modernākā variantā stāvbūve ar salmu paneļu pildījumu, bet iekšā tikai koks – dēļu grīdas, koka logi utt. Protams, nekādu antiseptiķu, fungicīdu un citu draņķu pret pelēšanu, pūšanu un degšanu, apdarē tikai lineļļa, miltu vai māla krāsas. Mūsdienu autonomā ūdensapgāde, kanalizācija un apkure jau ir aizdomīgas pozīcijas, kur parādās metāls, plastmasas, keramika, bet hidroizolācija laikam vispār nav iespējama, jo šiem materiāliem ir klāt naftas ogļūdeņraži!
Rokot vēl dziļāk, var prātu sajaukt vēl vairāk. Vai tie laukakmeņi pamatos nedod radioaktīvo starojumu? Vai tie skujkoki vismaz 60 gadus ir saņēmuši tikai destilētus nokrišņus? Vai tās skaistās niedres izaugušas ezerā, kur dūņās vēl saglabājies agrāk nopludinātais amonjaks? Un tā tālāk līdz secinājumam – dzīvot vispār ir kaitīgi…
Šīs aizdomas ir krietni pārspīlētas. Piemēram, plastmasas caurules iederas arī ekoloģiskā ēkā, tās ir daudz drošākas nekā tērauda, kas ātri rūsē, un dzelzs oksīds tad daļēji izšķīst dzeramajā ūdenī, turpretim polimēru molekulas tajā neatstāj nekādas pēdas. Varbūt atgriezties centralizētās ūdensapgādes rītausmā, kad šim nolūkam izmantoja svina caurules, ar tā sāļiem metodiski indējot cilvēkus?
Morāle šai drīzāk psiholoģiskajai dilemmai ir vienkārša: nav vērts krist galējībās! Modernā būvindustrija piedāvā daudz dažādu materiālu, kas domāti visām dzīves situācijām. Piemēram, kad mīļotajai guļbūvei ar laiku vējš sāk cauri svilpot, saimnieks vairs neiet uz mežu vākt sūnas, ko pēcāk arī putniņi no sienām izknābā, bet gan dodas uz būvmateriālu veikalu pēc amerikāņu akrila tepes, ar ko spraugas aizziest. Iespējams, tai ietekme uz gaisa kvalitāti uzrādīta pat sertifikātā!
