Pētniecības atklāsmes 3
Saimniekam, kurš izremontējis dzīvokli vai apmeties jaunajā mājā, gaiss ir vai nu svaigs un sauss, vai arī sasmacis un mitrs. Objektīvi noteikt tā ķīmisko sastāvu viņam faktiski nav iespējams – nav jau ūdens no spices, kuru katra laboratorija par attiecīgu samaksu ņem pretim. Un lielas jēgas šādām analīzēm arī nav, jo ieteikums var būt tikai vēdināt, vēdināt un vēlreiz vēdināt!
Viena lieta ir noskaidrot, ko satur un emitē materiāls, pavisam cita – kāpēc veidojas mikroklimats, kurā cilvēks jūtas slikti. Ar telpu gaisa pētniecību profesionāli nodarbojas Rīgas Stradiņa universitātes Darba drošības un vides veselības institūtā, kur paralēli zinātniskajai darbībai sagatavo rekomendācijas, kā novērst piesārņojumu tikko uzceltā vai renovētā ēkā, ja tāda vajadzība radusies.
Institūta Higiēnas un arodslimību laboratorijas pētniece ķīmiķe Aneka Kļaviņa stāsta, ka šādos gadījumos ņem gaisa paraugus, absorbē īpašos reaģentos un tad laboratorijā analizē, cik tur formaldehīda un gaistošo organisko savienojumu. Aina kļūst skaidra, salīdzinot ar standartiem, un tad arī piesārņojuma avoti pamazām nāk gaismā. Kopš ES šiem savienojumiem ieviestas stingrākas normas, mazāk to ir krāsās, lakās, šķīdinātājos. Polivinilhlorīda linolejiem izgaro līmes, kas mitruma iespaidā mēdz hidrolizēties, it īpaši, ja apakšā ir betons ar augstu pH līmeni. Sevišķi bagāta draņķīšu palete esot sintētiskajos paklājos, kas turklāt vēl putekļus uzkrāj. Emisija pastiprinās, kad pieslēdz apkuri, bet ietekme uz veselību šim gaistošajam fonam vēl nav izpētīta, ir tikai reakcijas – klepus, izsitumi. Paiešot vismaz 10 gadi, līdz skaidri zināsim, kādas šiem ziediņiem ir odziņas…
Aneka Kļaviņa ir pārliecināta, ka vaina nav tik daudz materiālos, cik tehnoloģijās, kā tie iestrādāti. Renovētā ēkā esot gadījies, ka siltā grīda ierīkota tieši uz vecā bitumena – benzols intensīvi izgaro! Vai arī – putuplasts sienā ap karstā ūdens cauruli vai tieši aiz radiatora: aktivizējas stirols! Pat minerālvatēs formaldehīds nosacīti apdraud tikai amatniekus, kas siltina ēku, – pareizi ieklājot, procesi drīz beidzas!
Aptuveni gadu Aneka Kļaviņa ir veltījusi putu poliuretāna studijām – sākot ar ražošanu un beidzot ar lietošanu. Par šo populāro materiālu tikai tagad sākot nopietni runāt, agrāk uzskatīts, ka to var kaut uz maizes smērēt! Galvenais risks, izmantojot siltināšanai – ja objektā, kur masu fasādē izpūš slēgtā karkasā, tehniskas kļūmes dēļ neprecīzi savieno komponentus, piedevu koncentrācija mainās un rodas jaunas, pavisam citas gaistošās vielas, un tad izgaro ne tikai izocianāti, bet visa periodiskā tabula. Vienīgais variants pat standarta kombinācijā – vismaz trīs mēnešus vēdināt, turklāt nodrošinot sacietējušajām putām gaisa piekļuvi, bet, paši saprotat, būvniecības tempu dēļ tas nav iespējams…
Šie trīs nogaidīšanas mēneši nav no zila gaisa grābti. Pedantiskie vācieši pēc darbu pabeigšanas tos visai strikti ievērojot, un ne tikai putu materiālu, bet arī pārējas ķīmijas dēļ, kuru lieto stipri piesardzīgāk.
