Atbildības nasta 3
Būvindustrijā par izmešu skandāliem nekas nav dzirdēts. Materiāliem ir noteiktas kaitīgo vielu normas, saprotams, visai ES kopējas un vienādas, un dalībvalstīs vēl dažādas papildus, ko nopietni ražotāji centīgi ievēro. Pat vēl vairāk – produktu aprakstos aizvien biežāk parādās sirdi sildoši apgalvojumi, cik tie ekoloģiski, videi un cilvēkam draudzīgi, nu jau visi no dabiskiem materiāliem vien radīti. Sak, saņemiet to, ko sen esat pelnījuši, vai arī – uzklausiet to, ko gribat dzirdēt!
Papīrs pacieš visu, patiesība atklājas sertifikācijas institūciju atzinumos. Teorētiski kārtība ir perfekta: ir materiāls un ir sertifikāts, kas atklāj tā īpašības, un ražotājs, vismaz svarīgākās, uzrāda atbilstības deklarācijā, lai patērētājam skaidrs, ko īsti viņam piedāvā. Katrā preču grupā alternatīvu ir pietiekami daudz, tātad pastāv izvēles iespēja.
Sertifikācijas institūcijas ir neatkarīgas, nav ieinteresētas pārbaužu rezultātus piegludināt ne tikai savas atbildības, bet arī reputācijas dēļ. Daudzi ražotāji tās izvēlas atkarībā no pakalpojuma cenrāža, jo prestižākās Vakareiropā ir krietni dārgākas nekā vietējās, toties slēdzienam tad it kā cits svars, it īpaši, ja arī šis tirgus ir prātā. Visas gan strādā saskaņā ar ES attiecīgo regulu, kas nosaka obligātos standartus vairāk nekā 400 veidu būvmateriāliem, un katrā ir smalki aprakstīts, kādas īpašības konkrētajam izstrādājumam ir jāpārbauda, tostarp arī kaitīgo vielu emisija.
AS “Inspecta Latvija” sertificēšanas institūcijas administrators Aldis Latvietis skaidro, ka, piemēram, par formaldehīdu viss ir skaidrs – tam Eiropā ir kopējas normas, tātad E1 vai E2 klase, bet daudzos standartos esot arī frāze, ka specifiskos draņķīšus reglamentē katra dalībvalsts pati, un it bieži šāda regulējuma nemaz nav, arī Latvijā. Saprotams, tas paver variantus manevriem…
Jauni materiāli tirgū parādās agrāk, nekā Eiropā paspēj tiem standartus izstrādāt. Ja produkts nav kopējā sarakstā, sertificēšana faktiski ir brīvprātīga lieta, un, ja arī nacionālā likumdošana nenosaka konkrētus parametrus, tad tā jau ir patērētāja brīva griba – pirkt vai nepirkt, uzticēties šim ražotājam vai ne. Iespējams taču ir viss, un nelolosim ilūzijas, ka tirgus uzraudzības institūcijas savas kapacitātes un finansējuma dēļ spēj izsekot importa būvmateriālu straumei. Protams, nav arī pamata uzskatīt, ka uzņēmēji apzināti cenšas indēt līdzpilsoņus, taču pietiekami daudz preču ieplūst arī no tā saucamajām trešajām valstīm. Piemēram, aizvien populārākas kļūst ķīniešu magnezīta apdares plātnes, kas nav nevienā sarakstā. Jā, tehniskās īpašības ir lieliskas, bet ekoloģiskās? Dabiskā izcelsme vēl nav garantija nevainojamai uzvedībai ekspluatācijā…
Aldis Latvietis stāsta, ka materiālu ekoloģiskā novērtēšana ir ļoti komplicēta lieta. Viņi pēta gan radioaktīvo starojumu, piemēram, granītam, kas nāk no Ukrainas vai Baltkrievijas, gan pārbauda hroma daudzumu cementā (atkarīgs no atradnes un tehnoloģijas), gan meklē svinu plastmasas logu profilos, un atrod arī vielas, kam nosaukumus nevarot pat atcerēties. Viņš iesaka izvēlēties materiālus, kam ir nopietni atbilstības sertifikāti. Diemžēl likumus raksta likumpaklausīgajiem: kas grib, tas apiet!
