Dramaturgs Ivo Briedis: Janis Rozentāls ir latvieša paraugs 0
Dramaturgs, režisors un scenārists veiksmīgi darbojas dažādos skatuves un ekrāna mākslās – viņa režijā tapusī spēlfilma “Filma” saņēmusi “Lielo Kristapu” kā 2012. gada labākā īsfilma, savukārt Jura Krāsona animācijas filma “Norīt krupi” tapusi pēc Ivo Brieža scenārija, saņēmusi vairākas starptautiska un vietēja mēroga godalgas. Pirms diviem gadiem izmēģināts arī dokumentālā kino žanrs – tapa filma “Nacionālais pieskāriens”, pieskaroties neatrisinātiem Latvijas sabiedrības integrācijas jautājumiem, bet pērn pirmizrādi piedzīvoja paša Ivo pirmā animācijas filma “Laiks iet”. Pat ja šķiet, ka darbi ir savstarpēji ļoti atšķirīgi, autors teic, ka visos viņš runājot par laiku, kurā dzīvojam. 6. septembrī Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) pirmizrādi piedzīvos Ivo Brieža sarakstītais un režisores Paulas Pļavnieces iestudētais viencēliens – “No Rozentāla”. Tas tapis, aktualizējot izcilā latviešu mākslinieka Jaņa Rozentāla 150. jubileju, tomēr nebūs klasisks biogrāfisks stāsts, bet gan saruna ar skatītāju par to, kā pirms vairāk nekā simt gadiem dzīvojušā mākslinieka un latvieša dzīves redzējums rezonē ar mums – šeit un tagad.
Jautāts, kura no jomām – režija, scenārista darbs vai varbūt animācija – ir radošās darbības priekšplānā, dramaturgs samulst, atzīstot, ka šo jautājumu allaž sev uzdodot arī pats. “Vienmēr nonāku pie atbildes, ka laikam vairāk gribētos būt scenāristam. Režisoram jābūt izteiktām līdera īpašībām, bet neuzskatu, ka esmu no tādiem cilvēkiem. Reizē saskaros ar grūtībām atrast to režisoru, kas varētu īstenot manu scenāriju, un tad vieglāk ir iedomāties sevi režisora lomā – tajā brīdī tu nospraud to kā mērķi un ej uz to. Skaidrs, ka, piemēram, kino pasaule šobrīd ir uzbūvēta ap režisoriem un dažām zvaigznēm – aktieriem, bet scenāristi paliek ēnā, un tāda ir lietu kārtība. Patiesībā masu kino nemaz citādi nevar funkcionēt – tam ir jāražo un jāgūst ātra peļņa. Protams, ir arī autorkino, kas visvairāk raksturīgs frančiem, kam scenārists un režisors ir vienā personā. Ja runājam par žanriem, tad lielāko gandarījumu vienmēr esmu guvis animācijā – tur tu vienkārši vari būt burvis! Tā ir pilnīga maģija – lelle atdzīvojas, un reizēm tā pat ir dzīvāka par dzīvu cilvēku. Šajā žanrā vari apiet realitāti no jebkuras puses! Mani stāsti it kā ir ļoti atšķirīgi, bet kaut kādā ziņā pamats tiem ir viens. Man šķiet, es runāju par to laiku un atmosfēru, kādā mēs visi šeit dzīvojam. Par to, ko mēs no tā varam saprast, vai varam ieraudzīt kaut kādu struktūru, algoritmus. Man arī ir garlaicīgi turēties pie vienas iemītās taciņas vai saprašanas par lietām. Gribu vienmēr visu apšaubīt – arī sevi. Protams, tas traucē, bet tā ir interesantāk.”
Filmā “Nacionālais pieskāriens” (2014), kurā režisors ar starpnieka – norvēģu režisora Martena Travika – palīdzību pēta latviešu un krievvalodīgo attiecības Latvijā, uzdodot jautājumu – kas ir latvietis, kadrā nokļūst arī pats Ivo Briedis. “Pieaicināju norvēģu režisoru, lai būtu arī skats no malas, taču, lai cik savādi būtu, bet viņš nesaredzēja konfliktu starp latviešiem un krievvalodīgajiem un nesaprata mūsu – mazas un jaunas nācijas – bažas par nākotni. Es labprāt tur nebūtu bijis, tomēr, lai kaut kas notiktu, nācās iesaistīties pašam,” skaidro režisors. “Man ir skumji, ka divos gados kopš filmēšanas laika krievu valodas klātbūtne mūsu ikdienā ir pat palielinājusies. Domāju, ka latvieši šobrīd atdod savas pozīcijas, ja tādas, protams, vispār ir bijušas. Šī padevība laikam ir šīs tautas raksturā. Lasīju par Latvijas oportūnistiem Pirmā pasaules kara laikā – par tiem, kuri neko nedarīs, kamēr kāds nebūs pasaucis pa labi vai pa kreisi. Pēc principa – kurš būs spēcīgāks, pie tā latvieši būs klāt. Kaut kas tāds joprojām ir – cilvēki gaida, kad viņu vietā kāds izlems.”
Dramaturga jaunākais veikums saistīts ar vienu no izcilākajiem latviešu gleznotājiem – Jani Rozentālu, kuram šogad svinama 150. gadskārta. Dramaturgs teic; “Rozentāls ir labs latvieša paraugs mums visiem – būtu labi, ja tādu kā viņš mūsdienās būtu vairāk. Līdzās talantam, neatlaidībai, kas dotas no Dieva, viņā, kalēja dēlā, ir bijis liels pašlepnums. Viņš caur dzīvi gājis ar paceltu galvu, lai arī viegli nav gājis. Tomēr viņš dzīvoja ar maksimu dzīvot ne tikai mākslai, bet arī savai tautai. Latviešiem, viņaprāt, bija jāizkāpj no kalpa pastalām. Talantīgākos nosmēla – pārvāciskoja vai pārkrievoja. Palika mazāk ambiciozie, un šis ir nebeidzams stāsts. Rozentāls uzstāja, ka mums jāapzinās savs potenciāls un nevajag atdot savus labākos cilvēkus. Mums viņi ir jāceļ un jābaro. Viņš pārdzīvoja, ka latvieši paši nemāk pamanīt, piemēram, Purvīti, iespējams, visas impērijas talantīgāko ainavistu. Ja salīdzinām šodienas situāciju ar to, par ko raksta Rozentāls savās vēstulēs un dienasgrāmatās, nekas nav mainījies, vienīgi klāt nācis jauns instruments – pašiem sava valsts.”
Janim Rozentālam veltītais stāsts tapis izrāžu ciklā par Latvijas māksliniekiem “Kolekcija. Viencēlieni. Klasiķi pirms klasikas”, sekojot pēc Ivo Brieža dramatizējuma veidotajai izrādei par mākslinieku Kārli Padegu (“Padegs un Padegs”, 2014)). Dramaturgs uzsver, ka abos gadījumos viņu nav interesējusi iespēja rakstīt biogrāfisku stāstu un ilustrēt kāda izcila cilvēka dzīves ceļu un vienkārši “iekustināt bildīti”. “Mēģināju piešķirt Rozentāla dzimšanas dienai citu nozīmi, nevis vienkārši aktualizēt viņa dzīvi. Ar Rozentālu man līdz šim bijusi mazāka saistība nekā ar citiem latviešu māksliniekiem – kaut vai to pašu Padegu, Purvīti. Varbūt tādēļ, ka viņš ir bijis kaut kas tik hrestomātisks, liels un tāpēc it kā “pārakmeņojies”. Tagad, kad esmu viņu iepazinis, saprotu, ka tā bija kļūdaina pozīcija. Šī ir savā ziņā spēle ar mūsu priekšstatiem par viņu – tie gandrīz vienmēr ir sagrozīti. Tā ir vispārīga tendence un dižgaru nelaime – mēs viņus zinām, bet – nepazīstam. Padegam un Rozentālam ir daudz atšķirību un arī daudz līdzību – abi ir sevī plosījušies, bijuši uz šaubu un sabrukuma robežas, vienīgi pirmais gan ir kā komēta – padega un pazuda, bet otrs – kā liela planēta. Padegs izrādē veica cilpu no miršanas uz miršanu, bet Rozentāls ir nemirstīgs depozīts, par spīti tam, ka viņa personība bija ārkārtīgi trausla. Viņš var jebkurā mirklī iznirt no mūsu mākslas krājumiem un uzsākt sarunu ar mums. Uz sarunu izrādē gribam “pavilkt” arī mēs – jā, ko tad viņš īsti saka?”
Jaunās izrādes teksta autors pārsvarā esot pats Janis Rozentāls – “Pamats, uz kā top teksts, ir grāmata “Dzīves palete”, kurā apkopota Jaņa Rozentāla sarakste ar mīļoto sievu Elliju, radiniekiem, arī citām sievietēm. Materiāls ir ļoti interesants. Esmu to sakārtojis, bet kopā ar mani to veido arī režisore Paula Pļaviņa un aktieri (Valmieras Drāmas teātra aktieri Rūta Dišlere un Jānis Znotiņš. – Aut.). Viņi, paši būdami mākslinieki, tāpat kā Rozentāls rada savu pievienoto vērtību tam laikam vai laika nogrieznim, ko cilvēki pavada vai nu pie gleznas, vai apmeklējot izrādi. Mēs mēģinām savienot šos laikus, pētot, kā tie simt gadus senie Rozentāla laiki rezonē ar šo brīdi. Es saskatu līdzības abos laikos. Mēs jautājam, vai tas, ko teica un domāja Rozentāls toreiz, gūst atbalsi tagad.”
Izrāde nenotiks kāda teātra telpā, bet gan neparastā spēles vietā – LNMM muzeja jaunatvērtajā Lielajā izstāžu zālē, starp glezniecības lielmeistara 142 darbiem retrospektīvā izstādē “Janis Rozentāls (1866 – 1916). Māksla un tehnika”, kas līdz 30. oktobrim aplūkojama kā viens no centrālajiem Jaņa Rozentāla jubilejas gada notikumiem.
“Izstāžu zāle ir ideāla vieta, kur visapkārt ir Rozentāla gleznas, radot īpašu vidi. Atzīstu, ka man pašam visinteresantākās šķiet nevis Rozentāla gleznas, bet viņa uzņemtās fotogrāfijas, pēc kurām viņš nereti arī gleznoja. Ja tolaik būtu pastāvējusi fotomāksla kā žanrs, viņa fotogrāfijas būtu uzskatāmas par mākslas darbiem. Ir saglabājies ievērojams skaits fotoattēlu, ko viņš uzņēmis Latvijā un Somijā, fotografējot dabu un cilvēkus. Tām būs vieta arī izrādē.”
Izrādes adresāts – vai par to autors mēdz domāt jau radīšanas gaitā? “Man patīk iet no otras puses – ļaujot pašam stāstam diktēt, cik tas būs garš un kāda auditorija to uztvers, nevis aprēķināt iepriekš. Varbūt ideālistisks uzskats, bet varbūt kādam jāpastāv arī par to. Pirmkārt es to daru sev, un izpatikt sev nav tik viegli, jo līdz šim līdz galam apmierināts ar savu darbu neesmu bijis. Iespējams, mūsu stāsta viens no uzdevumiem ir kāda daļa izgaismošanas misijas un izrāde ir ne tikai ārkārtīgi sagatavotai publikai. Mēs vēlētos, lai Rozentāls parunā ar cilvēkiem, kas viņu varbūt pazinuši mazāk. Varbūt viņš reizēm var aizvainot, aizskart – ja mums izdotos kādu “iekustināt”, tas būtu labi.”
