Dramatiskā aktrise ar pipariņu – Marija Bērziņa 3
Nacionālā teātra aktrise Marija Bērziņa šobrīd gatavojas teju neiespējamai misijai – nospēlēt pasaules literatūras sarežģītā zvirbulēna – Džeimsa Džoisa – „Ulisu”, jeb precīzāk – vienu leģendārā darba nodaļu. Aktrises pirmā monoizrāde, kam viņa devusi nosaukumu „Mollija saka jā”, būs viņas un režisora Pētera Krilova stāsts par sievieti visā viņas krāšņumā.
Marija Bērziņa ir Nacionālā teātra aktrise nepilnus desmit gadus. Bijusi viena no seriāla „UgunsGrēks” iemīļotākajām varonēm. Pateicoties skaistai balsij, kā pati smej – mazliet zemākai par koloratūrsoprānu – aktrises sniegumu bieži baudām muzikālās izrādēs un projektos. Piemēram, jau pavisam drīz uz kino ekrāniem parādīsies Ilonas Brūveres filma par tango karali Oskaru Stroku (Jakovs Rafalsons, Gints Grāvelis), kurā Marijai – leģendārā meistara sievas lomu, bet pavasarī, Nacionālā teātra 95. sezonas teātra dienās, aktrise kārtējo reizi uz skatuves sastapsies ar Maestro Paulu skaistā, Jānim Peteram veltītā koncertā.
Ir tikai normāli, ja „dziedoša un dejojoša” aktrises vēlas pastrādāt arī citā ampluā – ar dramatisku lomu, smaida Marija. Tiekoties pirmizrāžu virpuļa pašā viducī, aktrise atzīst – viņas sapnis par dramatiskām lomām šobrīd piepildījies, pat ar negaidītu uzviju. „Vienā brīdī tu saproti – tu taču esi beidzis skolu, kur mācīja dažādas lietas un man bija spēcīga vēlme pēc dramatiskām lomām. Likteņa ironija – kad pasūti kaut ko tur, no augšas, gadās, ka tu to arī saņem, pat vairāk, nekā cerēts. Kad kopā ar Pēteri sākām realizēt šo izrādi, man teātrī parādījās arī citas dramatiskās lomas. (Tikko pirmizrādi piedzīvoja arī Braiena Frīla „Dejas Lūnasas svētkos”, kur Marijai – kaismīgās māsa Agneses loma, aut.).
Mollija no 18. nodaļas
Nē, gaidāmajā izrādē runa nav par kādas slimības vēsturi. Lai gan – „Ulisa” daudzo interpretāciju gūzmā nav izslēdzama arī šāda divdomība. „Mollija saka jā” ir tās veidotāju radīta versija par „Ulisa” 18. nodaļu. Tas ir Mollijas monologs – Džoisa meistarstiķis bez pieturzīmēm vairāku desmitu lappušu garumā, sapīts astoņos turpat bezgalīgos teikumos. Zināms, ka Mollijas tēlā literatūras vēsturnieki sazīmē arī paša autora sieva Noru Bārnaklu. Marijas uzdevums nav viegls – izrunāt viņas domas, atrodot pavedienu Džoisa, Mollijas un pašas apziņas plūsma jūklī.
Aktrise atzīst – monoizrāde ir lielākais izaicinājums viņas līdzšinējā aktrises mūžā. Tāpēc, ka uz skatuves viņa ir viena. Tāpēc, ka šis Džoisa „Uliss” zināmās aprindās ir pazīstams kā literatūras gardēžu barība. „Mans uzdevums ir padarīt to par manu – dzīvu, elpojošu un saprotamu cilvēkiem, kas nāks skatīties, bet, galvenais, saprotamu man pašai. Esam vienā vecumā. Skaidrs, ka daudzas lietas Mollijas stāstā mani uzrunā personiski. Pirmkārt, viņas humora izjūta un pašironija, tāda āķīga, arī zem jostasvietas. Jā, šī ir gana bezkaunīga nodaļa – tajā ir daudz seksa, bet brīnišķīgā Dzintara Soduma tulkojumā tā ir ārkārtīgi asprātīga, bet galvenais – ļoti dzīvi apliecinoša. Koda vārds manai Mollijai ir sievišķība. Visās tās izpausmēs. Viņa ir šausmīgi cilvēciska, vieliska, garšīga – kašķīga, dusmīga, aizvainota, bet reizē – ļoti mīloša, piedodoša. Džoiss devis mums vairākas Ulisa lasīšanas shēmas, katrai nodaļai piemērojot arī atšķirīgu ķermeņa daļu. Mollijas nodaļa ir „miesa”.”
Monologa laikā Marijas varone mēģina saprast, kas ir noticis ar viņas dzīvi līdz šim brīdim. Viņa piedzīvo pieaugšanas process – dzīves pieņemšana, samierināšanās. „Man patīk, ka viņa saka „jā” dzīvei. Tas ir pats svarīgākais. Notiek prioritāro lietu izkristalizēšana. Runa ir par daudz pieminēto dzīvošanu „šeit un tagad”. Man ir sajūta, ka šobrīd mans laiks tādēļ ir vērtīgāks. Apzinātāk dzīvoju dzīvi, nevis to imitēju.”
Cīņa nav sievietes vārds
Džoisa stāstā nav pieturzīmju, tāpēc Marija liek pati savas. Viņu saista vīrieša un sievietes pasaules pretnostatījums. „Šeit tas nav karojošā formā. Mēs tiešām esam dažādi. Skaistums ir tajā, ka Mollija lieliski saprot to pasaules kārtību – ka sievietei ir jābūt sievietei un vīrietim jābūt vīrietim. Viņa saprot, ka tas vīrietis ies un darīs un viņam būs savas uzvaras, viņš nebūs vai būs naktīs mājās. Protams, viņai šis vīrietis ir ļoti vajadzīgs. Izrādē ar viņu notiek transformācija, kuras laikā viņa pieņem un saprot arī vīrieti. Un tad jau mēs varbūt varam sākt runāt arī par īstas mīlestības rašanos – tas ir brīdis, kad esi pieņēmis otru cilvēku, nevis mēģinājis viņu lauzt. Kad tu to saproti, iestājas lielāks miers un harmonija. Tas ir tas, uz ko tiecos arī es, Marija. Pēc pieredzes saprotu, ka cīņa ar vīrieti ir neauglīgs pasākums. Kad tu pārstāj cīnīties, attiecībās parādās jaunas kvalitātes.”
„Bērziņ, tev vienreiz jātiek vaļā no tavas patoloģiskās labvēlības pret pasauli!” – tēvišķu padomu kādā mēģinājumā devis režisors Pēteris Krilovs. „Viņam ir taisnība. Ilgi esmu gribējusi būt laba, laba, visiem laba. Atbildīga, pareiza, darbspējīga, talantīga. Pieaugšana tomēr nozīmē arī spēju pateikt „nē”. Tā ir robežu spraušana. Protams, esmu vēl ceļā uz sevis iepazīšanu. Tomēr arvien vairāk izsveru, vai projektos un piedāvājumos ir lietas, kas man ir svarīgas, par kurām gribu runāt, kuras bagātina. Citādi – atsakos. Par laimi, tas neatteicas uz teātri, kur līdz šim nav gadījusies neviena loma, ko es absolūti negribētu. Un jāsaprot, ka jāspēj atzīt arī savas kļūdas un neveiksmes, arī paciest zaudējuma sāpes. Mazam bērnam zaudējums ir kā nāve, bet pieaugušam – vienkārši šķiršanās. Šo sajūtu – nostāties pretī savām bailēm ieiet tajās, jūtu arī Mollijā.”
Pašas Marijas Bērziņas sievišķības kodolā pirmajā vietā ir sevis iemīlēšana un iepazīšana. „Tikai tad tu vari spēt mīlēt arī citus. Svarīga ir īsta ticība, un runa nav par reliģiju. Spēja atzīt savu vājumu. Neuzņemties vīriešu lietas, un jā, reizēm būt arī princesei. Sievišķība uzplaukst savienībā ar vīrieti. „Pirms kāda laika biju striktāka šajā jautājumā. Jūtu, ka tagad esmu kļuvusi tāda vijīgāka. Tā ir mana sajūta – cīņa nav sievietes vārds. Kāpēc ģimenē vajadzīgi divi vīrieši? Man šķiet, šī savstarpējā enerģijas apmaiņa ir brīnišķīga. Ja vīrietis rada sievietei tādus apstākļus, viņa grib dot. Sievietes spēks ir dot, vīrieša – ņemt. Arī mūsu konstrukcija ir iekārtota tā, ka mēs spējam dot dzīvību. Tajā ir kaut kas tik skaists! Mēs varam dot vīrietim, spēku, bet tieši tāpēc sievietei jābūt harmonijā, lai viņa nepārvēršas par „Latgales lupatu deķīti” zem viņa kājām. Pāris kā viens veselums ir mīts. Ir jābūt diviem veseliem cilvēkiem. Tikai tad viņi var viens otru papildināt. Viņiem ir jāprot gan pietuvoties, gan – attālināties. Sievišķība piedzimst līdzsvarā. Ja tu no otra sāc kaut ko pieprasīt, tad viss aiziet ātri iebrauc grāvī.”
Pipariņš arī vīriešiem
Šobrīd esamība uz skatuves Marija mēra ar atbildības latiņu – par sevi pašu. Tieši tāpēc līdz ar katru izrādi uztraukums nevis mazinās, bet tieši otrādi – aug. Tiesa, ar atbildību pārspīlēt nevajagot. „Pārlieka centība aptumšo prātu,” pasmīn aktrise, un piebilst – prāts nav aktiera labākais padomdevējs. Pirms turpat desmit gadiem Marija spēlēja sprinteri Regnāra Vaivara iestudētajā „Galka Matalka” – toreiz tā bija viena no viņas pirmajām izrādēm Nacionālajā teātrī. Toreizējie treniņi kopā ar Latvijas izlases skrējējām devuši labu mācību – uztraukumam pirms sacensībām jābūt, bet bail – nedrīkst būt.
Marija saka – tie, kas zina, kas ir „Uliss”, atnākšot uz izrādi tāpat. „Tapēc būtu jauki, ja uz šo izrādi nāktu arī tie, kas nav lasījuši šo darbu. Man šķiet, mana Mollija ir pietiekami vienkārša būtne, šī vārda labā nozīmē. Viņai nav nekādas „miljonāru” problēmas, viņu sapratīs jebkura sieviete. Izrādē ir daudz lietu, zem kurām varu parakstīties arī pati. Arī lietas, kuras es gribētu, lai zina mans vīrietis. Tā kā viņa diezgan atklāti runā par savu seksuālo identitāti, domāju, arī vīriešiem tas arī būtu gana interesanti. Ar pipariņu!”
