Guna Roze: Drāma vai traģēdija 4
Šoreiz droši var sacīt, ka rubrikas nosaukumu “Viedoklis” vajadzētu rakstīt daudzskaitlī, jo būšu tikai viena no balsīm.
Zīmīgi, ka šogad IV pasaules diktāts latviešu valodā notika laikā, kad Latvijā mutuļo sašutums par ieplānoto literatūras stundu samazinājumu skolās. “Skolotājiem būtu jādiskutē, kāda ir latviešu valodas programma, vai atvēlētajās stundās ir iespējams to apgūt. Ja vidusskolās nepalielināsim latviešu valodas stundu skaitu, tā pārtaps par atvieglotu valodu,” – tā 2015. gadā prognozēja rakstniece Sandra Vensko, idejas “Rakstīt pareizi ir stilīgi” aizsācēja.
Par spīti Sandras un diktāta līdzautoru aicinājumam ir izdarīts pretējais. Pēc jaunajiem vadmotīviem paredzēts, ka: 1) skolotājam jārosina skolēnu aktīva iesaiste mācību procesā, pretstatā gatavu zināšanu nodošanai – runājot līdzībās, skolotāja galds no klases priekšas jāpārvieto uz pēdējo solu; 2) Latvijas un pasaules vēsturi mācīs kopā; 3) literatūru mācīs nevis vienā jomā ar valodām, bet gan ar vizuālo mākslu, mūziku un jauno mācību priekšmetu “drāma”. Bet tik sarežģītas lietas kā palīgteikumu veidi, ko tagad māca pamatskolā, palikšot filoloģijas studentiem… Pēdējā piebilde, kas izskanēja LTV “Kultūršokā”, rada pārdomas par nākotnes augstākās izglītības līmeni.
Šis nolēmums sāpīgi aizskar ikvienu domājošu cilvēku, jo ir ne vien mērķtiecīgs uzbrukums tautas pašapziņai, bet arī plānota inteliģences iznīcināšana. Sašutusi lauku skolas literatūras skolotāja raksta: “Zinātnieki sen atklājuši, kāda katastrofa iestājas galvā, ja cilvēks neraksta un neprot pareizi rakstīt ar roku.
Ja jaunajā valdībā šo ārprātu kāds “neapštopēs” un strādājošie skolotāji kā vienmēr tikai mās ar galvu, manus mazbērnus gaidīs dīvaina mācību iestāde – skola – puspilna ar analfabētiem tāpat kā valsts. Izglītības sistēma tiek virzīta uz palīgskolas līmeni, kas nosaukts par “Kompetenču izglītību”. Viņai nepiekristu pašreizējais Latvijas Republikas izglītības un zinātnes ministrs Kārlis Šadurskis: “Domāju, ka esam uz ļoti laba ceļa, lai pēc dažiem gadiem Latvijas izglītība būtu tā, ar ko mēs no sirds leposimies.”
Ministram ir piekritēju pulciņš. “Ka šīs stundas ir ļoti liels zaudējums, tas ir atsevišķu cilvēku viedoklis,” uzskata Valsts izglītības satura centra vadītājs Guntars Catlaks. “Lasīt grāmatas var arī ārpus klases, taču svarīgi, lai stundā tiktu gūta ierosme to darīt.”
Jau pieminētā skolotāja piebilst: “… tikai Catlaks nav sapratis, ka bez lasīšanas ar izpratni skolēnam nekādas verbālās spējas “drāmā” nepiemitīs. Pēc kompetenču modeļa skolēnam nedrīkst tāpat neko likt mācīties no galvas, viss ir jāizskaidro un jāpamato. Tas gramatikā aiziet līdz absurdam; kā man izskaidrot, kāpēc ir jāmācās noskaitīt 7 locījumus vai 18 rindiņas darbības vārdu konjugēšanā? Gramatikā ir lērums likumu, kas vienkārši ir jāiemācās. Kā to izdarīt, ja būs viena stunda nedēļā, turklāt pamanoties sēt bērnos lasītprieku?”
Kādi būs pasaules diktāta rezultāti pēc pieciem desmit gadiem, ja tiešām pāriesim uz “kompetenču izglītību”? Jauna sieviete sociālajos tīklos raksta: “Vēlos publiski pateikties “Pasaules diktāta latviešu valodā” rīkotājiem, ka neļaujat gulēt uz lauriem. Kopš pirmās klases latviešu valodas kontroldarbos saņēmu divas iespējamās atzīmes – 9 vai 10, stabils A līmenis, kas, neslēpšu, lika ieslīgt slinkumā. Pat rakstot īsus tekstus, arvien vairāk nākas piedomāt gan pie interpunkcijas, gan ortogrāfijas, bet LU HZF absolventei godu tas nedara.”
Gaidām rezultātus, cienījamie kompetenču zināšanu karognesēji! Gaidām rīcību, reformu pretinieki! Zināšanu un latviešu valodas vārdā nešaubīgi atsaukšos Gundegas Repšes aicinājumam un iešu ielās “ar dakšām rokās”. Lai Catlaks, Šadurskis un viņiem līdzīgi domājošie redz, kurā pusē ir “atsevišķu cilvēku” pulciņš.
